Ar pāvestu tiksies no gūsta atbrīvotā kolumbiešu politiķe Ingrīda Betankurta
Pirmdien, 1. septembrī, vizītē pie pāvesta ieradīsies Kolumbijas politiķe, bijusī
izglītības ministre un senatore Ingrīda Betankurta. Sešus gadus viņa tika turēta Kolumbijas
revolucionāro bruņoto spēku gūstā. Minētā kustība darbojas jau vairāk nekā 40 gadus.
Nolaupīšanas brīdī, 2002. gada 23. februārī, Betankurta kandidēja uz Kolumbijas prezidentes
amatu. Viņa ir dzimusi 1961. gada Ziemassvētkos Bogotā. Māte, Jolanda Pulesio savulaik
tika izvēlēta par mis Kolumbiju, bet vēlāk par senatori. Tēvs Gabriels Betankurts
bija ministrs ģenerāļa Gustavo Rohas Pinilla diktatūras laikā no 1953. līdz 1957.
gadam. Vēlāk viņš strādāja Kolumbijas vēstniecībā Parīzē. Francijas galvaspilsētā
aizritēja arī Ingrīdas Betankurtas bērnības un studiju gadi. Viņa pabeidza Politisko
zinātņu institūtu, apprecēja savu kursabiedru un ģimenē piedzima meita Melānija un
dēls Lorenco. Būdama laulāta ar francūzi, Ingrīda Betankurta ieguva arī Francijas
pilsonību. Tā kā vīrs strādāja diplomātiskajā dienestā, ģimene uzturējās vairākās
pasaules zemēs.
Pēc Kolumbijas prezidenta kandidāta Luisa Karlosa Galana nonāvēšanas,
kurš bija nolēmis cīnīties par narkotiku apkarošanu valstī, Ingrīda Betankurta 1989.
gadā atgriezās Kolumbijā. Sākumā viņa strādāja Finansu ministrijā, bet vēlāk uzsāka
politisko karjeru.
1994. gadā Betankurtas kundze tika ievēlēta Pārstāvju kamerā
un nodibināja savu politisko partiju. 1998. gadā, kandidējot uz senatores amatu, viņa
saņēma vairāk balsu par jebkuru citu kandidātu. Savukārt, kandidējot uz valsts prezidentes
amatu, Betankurtai tika draudēts ar dzīvības atņemšanu. Ar vīra palīdzību, viņa steidzās
nosūtīt bērnus uz Jaunzēlandi. Prezidenta amatā tika ievēlēts Betankurtas atbalstītais
Andress Pastrana Arango. Tiesa, vēlāk viņš izpelnījās arī viņas kritiku par to, ka
nepildīja daudzus no vēlēšanu kampaņas solījumiem.
Pēc 1998. gada vēlēšanām,
Ingrīda Betankurta uzrakstīja atmiņu grāmatu ar nosaukumu „Dusmas sirdī”. Sākotnēji
tā iznāca Francijā un Spānijā, bet vēlāk arī Kolumbijā un citās Latīņamerikas zemēs.
2002.
gada vēlēšanu laikā, prezidenta amata kandidāte Ingrīda Betankurta vēlējās doties
uz demilitarizēto zonu San Vincente del Caguán, lai šeit tiktos ar Kolumbijas
revolucionāro bruņoto spēku kustību. Tai laikā šādu pārdrošu lēmumu vēl nebija pieņēmis
neviens cits politiķis.
2002. gada februārī tika nolaupīta kāda lidmašīna,
kas izlidoja no Bogotas lidostas. Piespiedu kārtā tā tika nosēdināta netālu no Neivas
pilsētiņas. Vairāki pasažieri, to skaitā viens kongresmenis, tika saņemti gūstā. Reaģējot
uz notikumu, prezidents Pastrana anulēja jau minētās zonas demilitarizāciju. Neraugoties
uz to, Betankurta joprojām bija apņēmības pilna tikties ar Kolumbijas revolucionāro
bruņoto spēku kustību un lūdza piešķirt militāro lidmašīnu, kas viņu nogādātu uz
San Vincente del Caguán. Saņēmusi atteikumu no valdības puses, viņa kopā ar nelielu
grupiņu citu politiķu nolēma turp doties automašīnā. 2002. gada 23. februārī pēdējā
bijušās demilitarizētās zonas postenī viņi saņēma ieteikumu griezties atpakaļ, taču
automašīna ar politiķiem devās uz priekšu, kur bija izvietojusies Kolumbijas revolucionāro
bruņoto spēku kustība. Atbraucēji tika saņemti gūstā. Ingrīda Betankurta atbrīvošanu
pieredzēja tikai pēc sešiem gadiem, šī gada 2. jūlijā.