Atceroties Arsas prāvestu – sv. Jāni Vianeju

4. augustā Baznīca godina svētā Jāņa Marijas Vianeja piemiņu. Bieži viņu sauc arī par „Arsas prāvestu” – pēc amata un vietas, kurā viņš kalpojis. Kāds tad bija Arsas prāvests?

Viņš piedzima 1786. gadā Lionā, zemnieku ģimenē. Jānis Marija Vianejs dzīvoja Franču Revolūcijas laikā. Tieši trauksmainajos vajāšanu gados viņš nolēma sekot Kristum un kļūt par priesteri. Jānim Marijam piemita milzīga apņēmība, taču pavisam niecīga kultūras sagatavotība. Lai kā arī censtos, viņš nespēja iemācīties latīņu valodu un tāpēc tika izslēgts no garīgā semināra. Sapnim kļūt par priesteri tiktu pārvilkta svītra, ja vien kāds tālredzīgs prāvests nebūtu viņam palīdzējis studijas turpināt. Tā, 29 gadu vecumā Jānis Marija Vianejs tika iesvētīts par priesteri. Tiesa, jaunā dvēseļu aprūpētāja spējām nespēja noticēt vietējās Baznīcas vadība. Arī pats viņš sirds dziļumos nebija par tām īsti pārliecināts. Viņu vienmēr mocīja domas par savu neatbilstību priestera amatam.

Jānis Marija Vianejs tika nosūtīts uz Arsu, kas atrodas netālu no Lionas. Šai nelielajā miestiņā toreiz dzīvoja ne vairāk kā 300 iedzīvotāju. Neviens no viņiem neizcēlās ar īpašu dievbijību. Ieradies sev uzticētajā draudzē, jaunais dvēseļu gans nesteidzās izvērst prozelītisku darbību, bet nometās ceļos tabernakula priekšā un lūdzās. Ciemata iedzīvotāji zināja, ka viņš ir dievnamā, taču neredzēja viņu izejam ārpus tā. Vairāk ziņkārības, nekā reliģisku jūtu vadīta, kāda vecāka sieviete nolēma viņu apciemot. Viņa atrada priesteri adorējot Vissvētāko Sakramentu. Nedaudz vēlāk ciemos pie viņa devās kāda cita sieviete, kura kļuva lieciniece tam, ka viņš dzīvo pilnīgā materiālā nabadzībā. „Kā jūs spējat izdzīvot?” viņa jautāja, un prāvests atbildēja: „Redziet, ka dzīvoju!”

Divus gadus vēlāk Arsā sāka ierasties cilvēki no visas Francijas. Viņi vēlējās redzēt, kā šeit kāds necils garīdznieks ar ārkārtīgi nabadzīgiem uzturlīdzekļiem spēj dzīvot Evaņģēlijam veltītu dzīvi. Visa centrā viņš bija licis Dieva Vārdu, sakramentus un savu lielo līdzjūtību pret cietējiem un nelaimīgajiem.

Tā kā Arsu jau bija sākuši apmeklēt neskaitāmi cilvēki, Jānis Marija Vianejs palika biktskrēslā veselas 14 stundas diennaktī. Pateicoties viņam, daudzi atklāja ticības gaismu. Noguruma pieveikts, Arsas prāvests nomira 1859. gada 4. augustā. Viņš bija nodzīvojis 73 gadus ilgu dzīvi. 1925. gadā pāvests Pijs XI viņu pasludināja par svētu un četrus gadus vēlāk nosauca par visu prāvestu debesīgo aizbildni.

Svētais Jānis Marija Vianejs kādreiz rakstīja: „Cilvēka skaistākais uzdevums ir lūgties un mīlēt. Ja jūs lūdzaties un mīlat, tad izbaudāt laimi, kāda cilvēkam ir dota zemes virsū. Lūgšana nav nekas cits kā vienotība ar Dievu. Ja cilvēkam ir tīra, ar Dievu vienota sirds, viņu pārņem maigums un šķīstī neparasta gaisma, kas to apvij mistiskā veidā. Šai ciešajā vienotībā Dievs un dvēsele ir kā divas sveces, kas saplūst vienā, un kuras neviens vairs nespēj šķirt. Tā ir prātam neaptverama laime.”

I. Šteinerte