Pārdomas, pieminot sv. Ignāciju no Lojolas

„Vai divdesmit seši gadi ir traģēdija?” šādu jautājumu uzdod jezuītu tēvs Guljermo Ortizs. Kopš neilga laika viņš atbild par Vatikāna radio raidījumiem Latīņamerikas kontinentā. Kāpēc tēvs Guljermo vēršas pie mums ar jau pieminēto jautājumu? 25-26 gadi daudziem ir laiks, kas mudina izdarīt nopietnu dzīves izvēli. Tā tas bija arī basku zemes kareivim Ignācijam no Lojolas. Saņēmis smagu ievainojumu kaujas laukā, viņš nekad vairs nespēja tajā atgriezties. Taču Ignācijs kļuva par cita veida kareivi. Jēzus, kurš bija iemājojis viņa sirdī, mudināja Ignāciju cīnīties un uzvarēt patiesi izšķirošu cilvēciskās eksistences karu – „to, kurā viens pret otru cīnās egoisms un mīlestība,” saka tēvs Guljermo Ortizs. Godinot svētā Ignācija no Lojolas piemiņu viņa liturģiskajos svētkos, 31. jūlijā, viņš mēģina iedziļināties jezuītu ordeņa dibinātāja iekšējā cīniņā, kurā dalību ņēma dažādi gari. Ignācijs, būdams 26 gadus vecs jauneklis, jūt, ka šie gari ir tik dažādi un pretrunīgi, ka izdarīt pareizo izvēli nebūs viegli. Tomēr viņš apzinājās, ka tāpat kā visiem, ir jāspēj pieņemt lēmumu, starp daudzām alternatīvām izvēloties vienu.

Ignācijs sākumā jūt dažādus paaicinājumus. Iekšējā cīņa reizēm kļūst saspringtāka un atbaidošāka par ārējiem kariem – vēl briesmīgāka par šāviņa svilpienu, vai bumbas sprādzienu. Ignācijs, kurš dzīvoja XV un XVI gadsimtu mijā, iedvesmu sev bija smēlies no kara lauka varoņiem. Mūsdienu jaunatne to smeļas no kinofilmu, mūzikas un sporta zvaigznēm. Taču kara lauka varoņi vairs nespēja sniegt pilnīgu gandarījumu, un Ignācijs sastapa Jēzu. Viņa dzīves kontemplācija, Jēzus nabadzība un pazemība atstāja visnoturīgāko iespaidu. Vienīgi tā spēja piepildīt Ignācija sirdi ar ilgstošu prieku. Bijušais kareivis saprata, ka Dievs spēj iedvesmot no iekšienes, ka Viņš aicina uz dāsnu mīlestību, kurai nav nosacījumu.

„Vēlos iekšēji pazīt Kristu, lai Viņu mīlētu un Viņam sekotu. Vēlos atdarināt Jēzu,” raksta Ignācijs. Tā, pēc Pamplonas kaujā gūtā ievainojuma, Ignācijs no Lojolas pārtop svētceļniekā, kurš „zem krusta zīmes un Romas pāvesta vadībā” visā vēlas „mīlēt un kalpot”.

Tāpat kā „uguns, kas aizdedzina citas ugunis”, viņa mīlestība un viņa kalpošana saliedē kopā vairākus Kristus draugus. Top jaunais ordenis, kurš uzticas pāvestam, lai tas sūtītu viņus tur, kur viņi visvairāk būtu nepieciešami – uz dažādām zemes malām, lai „izplatītu un aizstāvētu ticību”.

Svētā Ignācija no Lojolas piemiņas dienā lūgsimies ar viņa vārdiem: „Ņem, Kungs, es dāvāju Tev visu savu brīvību, savu atmiņu, savu prātu un visu savu gribu – visu, kas man ir un kas pieder. Tu man tos devi, Tev, Kungs, es tos atgriežu. Viss ir Tavs, Tev pieder visas lietas saskaņā ar Tavu gribu. Dod man savu mīlestību un savu žēlastību, un ar tām man būs gana.”

Raidījumam sagatavoja I. Šteinerte