Sv. Marija Goretti – šķīstības un mīlestības zieds

Svētdien, 6. jūlijā, aprit sv. Marijas Goretti nāves 106. gadskārta. Šodien katoliskā Baznīca piemin divpadsmitgadīgas meitenes moceklību. Tā piemin jaunu un gados vecāku sieviešu moceklību, kuras XX gadsimtā – vardarbības un asinsizliešanas laikmetā – atdeva savu dzīvību par Kristu. Arī šodien pasaulē daudzi ticīgie mirst mocekļa nāvē. Piemēram, alžīriešu meitenes, kuras nolaupa teroristi, paslēpjot viņas kaut kur augstu kalnos. Katru dienu tās tiek seksuāli izmantotas. Ja kāda saslimst vai gaida bērniņu, nekavējoties tiek nogalināta. Jā, arī viņas ir mocekles!

Marija Goretti piedzima 1890. gada 16. oktobrī, nabadzīgā, bet ļoti dievbījīgā ģimenē, kurā auga četri bērni. Piektais, dēls Tonino, nomira astoņu mēnešu vecumā. Kad piedzima Marija, viņas tēvs Luidži Goretti bija 41 gadu vecs. Viņš bija taisnīgs vīrs, kurš dzīvoja Dieva bijībā. Rūpējās par mazo zemes gabalu, kas deva minimālu iztiku.

Mātei Assuntai bija 35 gadi, kad piedzima meita Marija. Viņa bija garīgi stipra sieviete. Stipra savā labestībā un pazemībā. No agra rīta līdz vēlam vakaram viņa veica dažādus mājas darbus, palīdzēja vīram, baroja bērnus. Tā bija ģimene, kurā valdīja Jēzus miers un prieks. Neraugoties uz lielo nabadzību, viņi jutās laimīgi. Bija svēto ģimene. Viņu meita Terēze vēlāk kļuva par franciskāņu misionāru māsu.

1890. gada 7. jūlijā sv. Pētera de Korinaldo draudzes baznīcā Marija saņēma Kristības sakramentu. Dievnams atradās augsta pakalna virsotnē, netālu no Ankonas, Adrijas jūras krastā. Šī ciema iedzīvotāji godināja Dievmāti kā Mocekļu Karalieni...

Mazā Marija, kopā ar saviem brāļiem un māsām, katru vakaru nometās ceļos blakus vecākiem, lai noskaitītu rožukroni, litāniju un citas lūgšanas. Bērniem augot, pieauga arī viņu apetīte. Luidži vairs nespēja viņus pienācīgi pabarot. Jutās nelaimīgs un pazemots, kad redzēja savu bērnu asaras. Vakaros dievbījīgās ģimenes skatiens allaž bija pievērsts krustam, kas karājās pie mazās un tīrās virtuves sienas. Krusts bija viņu garīgā spēka avots.

Goretti mājā kādu dienu ienāca klaidonis. Assunta viņam iedeva ceptu kastaņu sauju. Vai šī klaidoņa ierašanās nebija Dieva Apredzības zīme? Goretti ģimenes pavarda sargātājai viņš pastāstīja par daudzām atstātajām mājām, kas atrodās netālu no Romas: “Kādēļ jūs tik sīksti turaties pie šiem skarbajiem kalniem, kad lejā ir auglīga zeme, kas dotu jums lielāku iztiku?”

Kad klaidonis bija aizgājis, Assunta un Luidži pārrunāja par piedāvāto iespēju pārcelties. Taču, kur lai ņem naudu šādam ceļojumam? Assunta bija cieši pieķērusies savai mājai un pie tās esošā zemes pleķīša. Tomēr bērnu asaras, kad viņi pieceļas no galda izsalkuši, atgrieza viņu skarbajā realitātē. Nabadzīgais klaidonis bija stāstījis par Romas tuvumā esošajiem laukiem. Pats bija kādreiz strādājis grāfa Madzoleni lauku īpašumos. „Tā ir īsta paradīze” – promejot, piebildis nabags. Luidži centās pārliecināt savu sievu, kura beidzot piekrita. Pārdevuši māju un tīrumu, viņi devās talajā ceļā, paļaujoties uz Dievmātes palīdzību.

Taču paradīzes vietā viņi atrada elli. Bija spiesti dzīvot uz mitras un neveselīgas zemes. Grāfs Madzoleni par zemu cenu viņiem izīrēja vienu no savām saimniecībām Ferriere di Konka ciemā. Mājas pirmajā stāvā atradās stallis, bet otrajā, uz kuru veda masīvas akmens kāpnes – dzīvojamā telpa. Luidži, sakodis zobus, ķērās pie darba, lai kaut mazliet iekoptu purvaino tīrumu. Diemžēl teritorija bija purva drudža slimības perēklis. Pēc nepilna gada Luidži kļuva par malārijas, drudža, tīfa un plaušu karsoņa upuri. Ārsts tikai nogrozīja galvu. Assunta sauca priesteri un kopā ar bērniem skaitīja rožukroni. Marija neatkāpās no tēva slimības gultas. Karsti lūdza Dievmātes palīdzību.

Luidži Goreti nomira 1900. gada 6. maijā. Marijai tolaik bija desmit gadi. Viņa cik spēja mierināja savu bēdu nospiesto māti, aizstājot to mājas darbos. Saviem brāļiem un māsām Marija centās mācīja mīlēt Dievu un negrēkot. „Marija ir īsts eņģelis” – sacīja kaimiņi. Taču šis eņģelis neko citu vairs negribēja kā pēc iespējas ātrāk pieņemt Pirmo Svēto komūniju. „Ilgojos pēc Jēzus, negribu ilgāk dzīvot bez Viņa” – bieži atkārtoja mazā meitene. Taču mātei trūka naudas, lai nopirktu meitai kleitu, plīvuru un kurpes. Pēc vairākiem mēģinājumiem Assuntai izdevās Mariju stādīt priekšā Nettuno bīskapam. Aprunājies ar bērnu, viņš bija pārsteigts par tā zināšanām un Dieva mīlestības pilnās sirds skaidrību.

1902. gada 29. maijā, Kristus Miesas un Asiņus svētkos, Marija un viņas brālis Andželo, kopā ar vēl citiem 12 bērniem pieņēma Pirmo Svēto Komūniju. Marija nepātraukti lūdzās. Lūgšana caurstrāvoja dzīvi un darbību. „Kādēļ tu tik daudz lūdzies?” – kādu dienu jautāja viņas draudzene Terēze. „Es lūdzos, lai mierinātu Jēzu un Mariju, jo viņi cieš cilvēku grēku dēļ” – atbildēja meitene.

Pēc tēva nāves Goretti ģimene bija spiesta dzīvot un strādāt kopā ar Serenelli ģimeni, diezgan slinkiem un rupjiem cilvēkiem. Tēvs bija dzērājs, māte – nomira Ankonas psihiatriskajā slimnīcā. Mājas virtuve bija kopēja, un tā kļuva par vietu, kur izvirtība saskārās ar tikumu. Serenelli ģimenes atvase, 19-mit gadīgais dēls Aleksandrs bija garīgi tukšs jauneklis. Viņa istabas sienas bija aplīmētas ar neķītriem attēliem.

Assunta ilgojās atstāt šo vietu, taču viņu saistīja saimniekam dotais apsolījums. Bieži atcerējās sava vīra pēdējos vārdus: „Assunto, atgriezies Korinaldo”. Aizvien vairāk viņa sāka apzināties, ka ierašanās šajā vietā ģimenei ir liela katastrofa. Aleksandrs aizvien biežāk sāka uzmākties Marijai, sekoja viņai. “Tas ir grēks, Dievs to neatļauj” – atbildēja meitene. Grēks? Aleksandrs pat nezināja, kas tas tāds ir. “Ja pateiksi savai mātei, es tevi nogalināšu” – jauneklis piedraudēja viņai. Marija baidījās. Viņas vienīgais glābiņš bija lūgšana uz Euharistisko Jēzu, Jaunavu Mariju un sv. Jāzepu – šķīstības sargu.

1902. gada 5. jūlijā Marija pieskatīja šūpulī gulošo Terēzi. Lūgšanā iegrimusī meitene pēkšņi izdzirdēja skaļu saucienu. Aleksandrs kliedza: „Nāc man pakaļ”, „Nāc!” un ar spēku iegrūda viņu virtuvē. Marija sauca pēc palīdzības, taču viņas balss noslāpa ārpusē klaudzošo darbarīku troksnī. Meitene lūdzās: „Nedari to. Tas ir grēks. Tu aiziesi un elli!”

Apmātais jauneklis izvilka nazi un vairākas reizes ievainoja Mariju. Meitene iesaucās: “Mans Dievs, māmiņ, es mirstu!” Aleksandrs, domādams, ka Marija jau ir mirusi, ieslēdzās savā istabā. Taču, izdzirdējis, ka meitene ievaidas, atgriezās un dusmās vēl pāris reizes iedūra ar nazi. “Tu esi mirusi. Tu vairāk neko nevienam nespēsi pateikt” – pie sevis nodomāja Aleksandrs. Mazā Terēze pamodās šūpulī un, neredzot Mariju sev blakus, sāka skaļi raudāt. Ar pēdējiem spēkiem ievainotā meitene aizvilkās līdz mājas durvīm. No tālienes viņu ieraudzīja vecais Serenelli. Viņš sauca Assuntu, kura nekavējoties aizsteidzās pie savas meitas. Marija sāpēs čukstēja: “Tas bija Aleksandrs. Viņš gribēja, lai es sagrēkotu, bet es to negribēju.”

Nekavējoties tika izsaukts vietējais ārsts, kurš, apzinoties slimnieces kritisko stāvokli, lika meiteni vest uz Nettuno slimnīcu. Mājas priekšā sapulcējušies apkārtējie ļaudis aizvien skaļāk sāka saukt: “Nāvi! Nāvi!” Slepkava bija ieslēdzies savā istabā. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem žandarmi uzlauza durvis un viņu arestēja. Sasēja viņa rokas un izveda no mājas. Pūlis bija gatavs to nolinčot.

Pēc vairāku stundu ilga brauciena pa grumbuļainu ceļu, pajūgs ar ievainoto Mariju piebrauca pie slimnīcas vārtiem. Mirstošo meiteni izmeklēja vairāki ārsti. Apstiprināja, ka no 14 naža dūrieniem, deviņi ir ļoti dziļi un dzīvībai bīstami. Guļot uz operācijas galda, Marijai bija laime vēlreiz tikties ar priesteri un izsūdzēt grēkus. Vairāk nekā divas stundas ārsti centās glābt mirstošo meiteni. Viņa pacietīgi panesa neciešamās sāpes, jo operācija notika bez narkozes. Līdzīgi kā Jēzus uz krusta, arī Marija Goretti sauca: „Māmiņ, dod man dzert!”. „Nabadzīte, ārsts tev to ir aizliedzis, jo ūdens izsauktu vēl lielākas sāpes” – ar asarām atbildēja māte. Aptuveni 20 stundas Marija cieta neizsakāmas slāpes. Likās, ka miesa deg ugunī. Viņa kļuva līdzīga krustā sistajam Jēzum, kuru tik karsti mīleja.

Pirms nāves Marija pieņēma Svēto komūniju. Uz priestera jautājumu vai piedot savam slepkavam, drosmīgā meitene atbildēja: „Jā, no mīlestības pret Jēzu, es viņam piedodu. Gribu, lai viņš kopā ar mani būtu paradīzē.” Pēc vairāku stundu ilgas agonijas Marijas tīrā dvēselīte aizlidoja uz debesīm. Bija 1902. gada 6. jūlijs, mēneša pirmā sestdiena, Kristus Asiņu svētki. Ļaudis nāca, lai atvadītos no mirušās svētās mocekles. Bēres notika 8. jūlijā. Tas bija viņas triumfs. Pārpildītajā Nettuno katedrālē bēru dievkalpojumu vadīja arhibīskaps un divi priesteri.

1935. gada 31. martā uzsākts Marijas Goretti beatifikācijas process. Kā galvenais liecinieks tika izsaukts Aleksandrs, kurš pēc 27 cietumā pavadītajiem gadiem bija atgriezies un nožēlojis savu neprātību. „Zvēriskā iekāre mani padarīja aklu. Viņa bija tīra un svēta meitene” – liecināja Aleksandrs.

1929. gada 28. janvarī Marijas Goretti mirstīgās atliekas tika svinīgi pārnestas uz Nettuno baznīcas kriptu, kur tās atrodas arī šodien. 1947. gada 27. aprīlī sv. Pētera bazilikā notika šķīstības mocekles Marijas Goretti beatifikācijas svinības. Tajās piedalījās arī viņas māte, brāļi un māsas. Uzrunājot 81 gadu veco Assuntu, pāvests Pijs XII teica: „Lūk, māte! Ko tu esi darījusi, lai tavs bērns būtu svēts?” Assunta ar pirkstu parādīja uz debesīm un sacīja: „Es iemācīju Marijai mīlēt Dievu un bēgt no grēka. Visu pārējo īstenoja Jēzus”.

1950. gada 26. jūnijā Vatikānā Pijs XII par kanonizēja piecus svētīgos. Viņu vidū bija arī Marija Goretti. Pāvests viņu nosauca par „meiteņu debesīgo aizbildni”. Svētā Marija Goretti, lūdz Dievu par mums, lai arī mēs saglabātu sirds šķīstību un ar saviem grēkiem nesāpinātu mīlestības Dieva Sirdi!

sk/web/rv