M. Lutera Kinga mantojuma ietekme uz pašreizējo vēlēšanu kampaņu ASV

Pirms 40 gadiem vienā no Memfisas viesnīcām tika nogalināts Mārtiņš Luters Kings. Šis baptistu mācītājs, nevardarbības teorētiķis un neatlaidīgs pilsonisko tiesību aizstāvis bija paspējis mobilizēt lielo ASV valsti, piešķirot tai cerību par citādu – labāku politiku un labāku nākotni. Šodien šo cerību palīdz uzturēt kalvinists Baraks Obama. Tāpat, kā Mārtiņa Lutera Kinga laikā, liela daļa Amerikas korī atbild: „Amen!”

Baraks Obama nav pirmais tumšādainais prezidenta amata kandidāts. 1984. un 1988. gadā uz šo posteni kandidēja Džese Džeksons (Jesse Jackson), taču kampaņas laikā viņam nebija izdevies sasniegt tik daudzsološu iespēju, kāda šobrīd ir pavērusies Barakam Obamam. Kā viņam tas ir izdevies? – jautā Itālijā iznākošā paulīņu žurnāla Jesus žurnālists Paolo Nazo rakstā „Sapnis, kas turpinās”. „Vienkārši!” viņš atbild. Obama ir sajutis Mārtiņa Lutera Kinga vēsts aktualitāti un pieņēmis ne vien vairākus viņa politiskās iniciatīvas tematus, bet arī retoriku, metaforas, Svēto Rakstu citējumus. Lai kur arī neuzstātos – dievnamā, vai stadionā, Baraks Obama izvairās savā runā izmantot profesionālu politiķu valodu. Viņš nepiekopj pret savu konkurentu vērstu antipolitiku, bet gan „citādu politiku” – tādu, kas spēj uzrunāt to cilvēku sirdis, kuri neuzticas gigantiskajām partiju kampaņām un Vašingtonas varenajiem lobijiem.

„Obama nav ieradies no citas planētas. Arī viņam aiz muguras ir sava politiskā vēsture un viņš labi zina, ko spēlējot ir licis uz spēles,” lasām žurnālista komentārā. Tomēr viņa kampaņa piesaista lielas tautas masas. Šīs kampaņas vadmotīvs ir „pārmaiņas”, kuras glabā sapni par citādu Ameriku. Daudzi amerikāņi atceras, kā šo sapni pārrāva Mārtiņa Lutera Kinga noslepkavošana, kas izgaisināja cerību par integrētu Ameriku – tādu, kas visiem saviem pilsoņiem, tai skaitā arī vergu pēctečiem, spēj garantēt vienādas tiesības un vienādas iespējas. Kinga nāves četrdesmitā gadskārta, kas apritēja 4. aprīlī, palīdz iedziļināties dažos Amerikas politiskās dinamikas punktos un saskatīt Ilinoisas senatora Baraka Obamas panākumu atslēgu.

Lode, kas pārrāva Mārtiņa Lutera Kinga dzīvību un līdz ar to arī viņa ilgi un rūpīgi plānoto sociālo un politisko pārmaiņu kursu, vienā mirklī paspēja padarīt mazvērtīgus līdz tam gūtos panākumus, tai skaitā nevardarbīgas demonstrācijas pret rasu segregāciju un tumšādaino iedzīvotāju mobilizāciju, lai iegūtu balsstiesības, kuru atzīšana tika panākta 1965. gadā.

Kings gatavojās apjomīgai iniciatīvai pret nabadzību. „Vitmenā, Misisipi, redzēju simtiem bērnu staigājot pa ielu bez apaviem,” viņš stāstīja savā sprediķī Vašingtonas anglikāņu katedrālē, ko joprojām apmeklē politiskā un institucionālā elite. „Es redzēju, ka šo bērnu mātēm un tēviem nebija ne tikai darba, bet arī nekāda ienākumu avota,” turpināja Kings. Viņš norādīja, ka Amerikas Savienotās Valstis bija sašķeltas ne tikai uz rasu, bet arī uz nabadzības pamata. Tāpēc viņš nolēma, ka tai apziņas frontei, ko veidoja gan melnie, gan baltie iedzīvotāji, kas aizvadītā gadsimta 50. un 60. gados kopā izgāja ielās, lai pieprasītu savu cilvēcisko tiesību ievērošanu, ir jāpāraug jaunā politiskā un morālā spēkā pret nabadzības iznīdēšanu. Mārtiņa Lutera Kinga ideja bija izvērst plašu demonstrāciju Vašingtonā, kas līdzinātos tai, kuras laikā viņš teica savu slaveno uzrunu I have a dream – „Man ir sapnis”, un pēc kuras, kā jau minējām, tika atzītas melnādaino amerikāņu tiesības piedalīties vēlēšanās.

Kinga plānā ietilpa pastiprinātā interese par cīņu, ko Memfisā, Tenesijas pavalstī, bija izvērtuši sētnieki. Divi no viņiem bija gājuši bojā nelaimes gadījumā, kas notika vecas un nolietotas atkritumu savācējmašīnas dēļ. Visi sētnieki bija Āfrikas vergu pēcteči ar pazeminātu darba apmaksu un cilvēka necienīgiem darba apstākļiem. Dienās, kad lija, uz darba apmaksu viņi nevarēja cerēt vispār. Sētnieki uzsāka streiku, kurā prasīja nodrošināt darba drošību un algas paaugstinājumu. Kings jau ilgāku laiku nosodīja saikni starp nabadzību un rasismu, un savās runās norādīja uz skandalozo faktu, ka pasaules visbagātākā un varenākā valsts sevī slēpj nabadzības nostūrus. Necienīgā izturēšanās pret melnādainajiem Memfisas sētniekiem ir izskaidrojama ar rasismu, kas joprojām valdīja un kas arī šodien nav pilnībā izskausts dažos Amerikas dienvidu rajonos.

Kinga valoda bija kļuvusi tiešāka un daudz atšķirīgāka no tās, ko viņš lietoja iepriekš. Optimistisko sapni par labāku nākotni izjauca vardarbība un rasisms. Uzticēties Amerikas demokrātisko principu stabilitātei traucēja sabiedrības pārvaldes sistēma. Reizēm Kinga spriedumu radikālums šķita pietuvināmies 1965. gadā nogalinātā melnādaino musulmaņu līdera Malkolma X radikālumam. Šai fāzē Kings nosodīja „sistemātiskās plaisas amerikāņu sistēmas struktūrā”. Šīs plaisas traucēja atzīt, ka „patiesā problēma, kas ir jāsāk risināt, ir sabiedrības radikāla pārveidošana”, kā Kings rakstīja savā „Cerības testamentā”, kas tika publicēts pēc viņa nāves.

Kingam tie bija smagi gadi. Viņš turpināja baudīt ievērojamu morālo un politisko prestižu, taču nespēja saturēt kopā, nevardarbīgā perspektīvā, dažādas pilsonisko tiesību kustības sastāvdaļas. Vairāki melnādainie studenti un pilsētu geto jaunieši viņu nosodīja par mērenību un ņirgādamies sāka dēvēt par „tēvoci Tomu”, savukārt, plaši balto amerikāņu sektori viņam pārmeta pilsonisko tiesību temata politizēšanu un tā sasaistīšanu ar opozīciju pret karu Vjetnamā un cīņu par sociālo taisnību. Šai fāzē Kings pazaudēja daudzus no saviem agrākajiem atbalstītājiem, paliekot aizvien vientuļāks un ievainojamāks. Vairāk nekā agrāk viņu apdraudēja Federālā izlūkošanas pārvalde, kas mēģināja viņu apsūdzēt sadarbībā ar starptautisko komunismu, un Baltais nams, kas viņam pārmeta kritiku par ASV militāro eshalāciju Āzijas dienvidaustrumos. Demonstrācija pret nabadzību bija iecerēta kā atbilde uz šiem uzbrukumiem, kā arī iespēja iziet no aizvien progresējošās izolācijas. Šai ziņā, Memfisas sētnieku atbalsts piederēja pie sagatavošanās posma lielajam nacionālā mēroga pasākumam, kam bija jānotiek Vašingtonā.

Februāra sākumā Kings nosūtīja uz Memfisu vienu no saviem labāk sagatavotajiem līdzstrādniekiem Džimu Lovsonu (Jim Lawson) – metodistu mācītāju, kurš atsakoties no militārā dienesta Korejas kara laikā, kā misionārs bija devies uz Indiju. Gandija zemē viņš apguva nevardarbīgas pretošanās taktiku un tūlīt pēc atgriešanās ASV, Kings viņu iesaistīja kustībā par studentu pilsoniskajām tiesībām. Lovsona misija guva tikai daļējus panākumus, jo sētnieku streiks turpinājās nedēļām ilgi un tā kā streika dalībnieku prasības netika uzklausītas pilsētas valdē, tad cīņa ieguva radikālu un reizēm pat vardarbīgu raksturu.

Lai arī Kings Memfisā bija jau pabijis 18. un 28. martā, viņš vēlējās tur atgriezties arī 3. aprīlī, cerot, ka viņam izdosies panākt vietējo autoritāšu piekrišanu uzsākt sarunas ar streikotājiem. Memfisā Kings ieradās vakarā. Saskaņā ar programmu, bija paredzēta viņa uzstāšanās masonu templī, taču sajūtot paaugstinātu temperatūru un nogurumu, viņš nolēma atpūsties, lai sagatavotos nākamās dienas darbībai. Kings paziņoja saviem līdzstrādniekiem, ka paliks viesnīcā. Oratora lēmums izraisīja lielu neapmierinātību templī, un no turienes tika zvanīts uz viesnīcu, lai viņš dara visu iespējamo un tomēr ierodas, jo šeit viņu gaidīja daudzi apmeklētāji.

Masonu templī Kings tika uzņemts ar lielām ovācijām un kā vienmēr, viņš uzsāka dedzības piesātinātu runu. Viņš stāstīja par sētnieku problēmām un par viņu neatlaidību, un vērsās pie klātesošajiem , aicinot viņus sniegt atbalstu un atgādinot par citām cīņām pilsonisko tiesību jomā – par autobusu boikotēšanu Montgomerijā, demonstrācijām Birmingemā, par policijas vardarbību, arestiem, atentātiem. Kings atgādināja, kā pilsonisko tiesību kustība beigās uzvarēja šīs cīņas, kas Ameriku darīja labāku, cīņas, kas bija nepieciešamas, lai saskaņā ar Mārtiņa Lutera Kinga vārdiem, „Ameriku padarītu tādu, kādai tai ir jābūt”.

Šodien tiek pieminēts, ka visi pilsonisko tiesību kustības līderi turēja ASV Konstitūciju vienā rokā un Svētos Rakstus otrā. Patiešām, starp Kinga runām nav tādu, kurās viņš necitētu dokumentus, kas ir saistīti ar demokrātijas nodibināšanu Amerikā, vai tā būtu Konstitūcija, vai Neatkarības deklarācija, kur tiek pasludinātas tiesības uz dzīvību, brīvību un laimīgu dzīvi.

1968. gada 3. aprīļa vakarā, Kings rosināja kustību par pilsoniskajām tiesībām vest visu nāciju „pie tiem demokrātijas avotiem, ko ir atklājuši tās dibinātāji”. Taču, pēdējais vārds kā vienmēr piederēja sludinātājam, kurš izjuta savas misijas smagumu, risku un iespējams arī ar to saistīto nogurumu. „Mums priekšā ir smagas dienas”, viņš teica, „taču tagad tam nav nozīmes. Jo es esmu bijis kalna galotnē. Tāpat kā visi, es vēlos dzīvot ilgu mūžu… taču tagad tas mani neinteresē. Dievs man ir ļāvis uzkāpt kalnā un no turienes esmu raudzījies uz Viņu. Es redzēju Apsolīto zemi. Iespējams, ka neieradīšos tur kopā ar jums. Taču šovakar vēlos, lai jūs zinātu, ka mēs kā nācija, varam sasniegt Apsolīto zemi.”

Kings ir tāpat kā Mozus, kurš no Nebo kalna skatījās uz Apsolīto zemi, taču nespēja to sasniegt. Viņa vārdi radīja apjukumu. Vismaz līdz nākamās dienas rītam, kad Kingam parādoties uz Lorraine viesnīcas balkona, viņa dzīvību izdzēsa Džeimsa Ērla Reja raidītā lode.

Arī četrdesmit gadus pēc nāves, Kings joprojām kalpo par pilsonisko tiesību cīņas modeli, tāpēc nav jābrīnās, ka viņš tiek piesaukts arī pašreizējā prezidenta vēlēšanu kampaņā. To dara gan Baraks Obama, gan arī Hilarija Klintone. Obama vairākkārt ir pieminējis Kingu, salīdzinot viņu ar Jozu Jērikā, kad atskanot raga pūtienam, sabruka pilsētas varenie mūri. No šī Vecās Derības stāsta ir gūta iedvesma vienai no pazīstamākajām spiričuelu dziesmām afroamerikāņu mūzikas tradīcijā, kas angliski saucas The Battle of Jericho. Tā vēstī par varas beigām, kas līdz tam šķita neuzvarama. Jērikas kauja – tā ir viena no lielākajām Bībeles metaforām, kas apdzied taisnības spēku, ar kādu Dievs spēj uzvarēt šīs pasaules varu. ASV prezidenta kandidāts Baraks Obama šo metaforu vēlējās atgādināt šī gada 20. janvārī, sakot uzrunu Eben Ezeras baznīcā Atlantā, kuru Mārtiņš Luters Kings apmeklēja bērnībā un kurā viņš ilgus gadus arī kalpoja un sludināja. Baraks Obama runāja arī par morālo deficītu amerikāņu sabiedrībā – par tematu, kuru savulaik bija iesācis Kings. „Es runāju par empātijas deficītu,” teica Obama, „par mūsu nespēju atpazīt sevi savā tuvākajā, saprast, ka esam savu brāļu un māsu sargi, jo mūs visus vieno tas pats liktenis”. Šis temats, ko Kings sauca par beloved community – „mīlētās kopienas” tematu, attiecas uz tādu kopienu, kas ir izlīgusi saskaņā ar mīlestības loģiku.

Mūsdienu Amerika ir garīgi dzīva un morālas apņēmības pilna, un tā līdzinās tai „apziņas frontei”, ko bija izveidojis Mārtiņš Luters Kings gados, kad notika kustība par pilsoniskajām tiesībām.

Mārtiņš Luters Kings bija mācītājs, Obama ir lajs, kurš pieder amerikāņu protestantisma vēsturiskajai denominācijai – Kristus Apvienotajai Baznīcai. Šī kopiena izveidojās koloniālajā laikmetā, kad notika Vācijas luterāņu un kalvinistu migrācija uz jauno kontinentu. Taču lajs Obama runā kā mācītājs. Viņš prot noslēgt savu uzrunu līdzīgi svētdienas sprediķim, metot tiešu izaicinājumu cilvēku sirdsapziņai un personīgajam pienākumam. „Jērikas mūri var beidzot sabrukt, taču tikai tad, ja lūgsimies un darbosimies kopā. Brāļi un māsas, mēs nevaram iet vieni. Cīņā par vienādām iespējām un vienlīdzību mēs nevar iet vieni. Lai izdziedinātu šo nāciju un pasauli, mēs nevaram iet vieni,” cenšas pārliecināt Obama. Un tāpat, kā tas notika daudzos ASV dievnamos Mārtiņa Lutera Kinga laikā, Dieva tauta aplaudē un sauc Amen – „Āmen!”

Jesus/iš