Pāvesta tikšanās ar ASV Katoliskās Baznīcas klēra locekļiem sv. Patrika katedrālē
Svētā Patrika katedrāle ir neogotikas stilā celts dievnams un šodien tā kontrastē
ar Manhetenas modernajiem debesskrāpjiem. Zemes gabalu, uz kura tā atrodas, 1810.
gadā iegādājās jezuītu ordenis, lai izveidotu šeit skolu. Vēlāk zeme pārgāja Ņujorkas
diecēzes īpašumā un arhibīskaps Džons Hjū nolēma šeit uzcelt jauno katedrāli.
Tiekoties
svētā Patrika katedrālē ar amerikāņu bīskapiem, priesteriem, diakoniem, reliģisko
ordeņu locekļiem un semināristiem, pāvests atzinīgi novērtēja iepriekšējo paaudžu
devumu ASV Baznīcas attīstībā. Benedikts XVI runāja par garīgo vienotību, kas izlīdzina
un bagātina daudzveidību. Šīs vienotības sākums un viscēlākais paraugs ir meklējams
Trīsvienīgā Dieva dzīvē. Pāvests uzsvēra: „Baznīca ir aicināta sludināt dzīvības dāvanu,
kalpot dzīvībai un veicināt dzīvības kultūru. Dzīvības sludināšanai ir jākļūst par
jaunās evaņģelizācijas sirdi. Jo patiesā dzīvība – mūsu pestīšana – ir rodama tikai
izlīgšanā, brīvībā un mīlestībā, kas ir Dieva dāvana. Tā ir cerības vēsts, ko mēs
esam aicināti sludināt un iedzīvināt pasaulē, kur centrēšanās uz sevi, vardarbība
un cinisms tik bieži noslāpē gaismu cilvēku sirdīs.”
Turpinot, pāvests atzīmēja,
ka Ņujorkas svētā Patrika katedrāle ir pazīstama un iecienīta kā visu tautu lūgšanu
nams. Viņš piebilda, ka ik dienas tajā iegriežas tūkstošiem cilvēku un atrod šeit
mieru. Pāvests vērsa uzmanību uz dažiem šīs skaistās celtnes aspektiem, lai uzsāktu
pārdomas par Baznīcas klēra paaicinājumu Kristus mistiskās miesas – Baznīcas, ietvaros.
Vispirms viņš norādīja uz baznīcas logu vitrāžām, kas iekšieni piepilda ar mistisku
gaismu. No ārpuses šie logi šķiet tumši, smagnēji un padrūmi. Taču, ienākot iekšā,
tie pēkšņi atdzīvojas. Atspoguļojot gaismu, kas izlaužas tiem cauri, šie logi atklāj
visu savu spožumu. Daudzi rakstnieki, Amerikā tāds, piemēram, ir Nataniels Houtorns
(Nathaniel Hawthorne), ir izmantojuši vitrāžu tēlu, lai labāk ilustrētu pašas
Baznīcas noslēpumu. Pāvests piebilda: „Tikai no iekšienes, no ticības un ekleziālās
dzīves pieredzes, mēs redzam Baznīcu tādu, kāda tā patiesībā ir – spožuma apgaismota,
skaistumā mirdzoša un daudzveidīgu Gara dāvanu izrotāta. Tas nozīmē, ka mēs, kas dzīvojam
Baznīcas kopībā, esam aicināti vest visus cilvēkus šai gaismas noslēpumā.”
Pāvests
atzina, ka šis uzdevums nav viegls, jo ļaudis uz Baznīcu raugās no ārienes un saskata
tikai tās padrūmos logus. Pasaulei, kas izjūt dziļu vajadzību pēc garīguma, tomēr
ir grūti ienākt Baznīcas noslēpumā. Pat tiem, kas šo noslēpumu ir pieredzējuši, ticības
gaismu nereti apēno rutīna, grēki un vājības. Tomēr Dieva vārds atgādina, ka ticībā
atveras debesis un Svētā Gara gaisma izlīst pār Baznīcu, nesot pasaulei cerību.
Pāvests
turpināja pārdomas par dievnama arhitektūru. Viņš teica, ka tāpat, kā visas gotiskās
baznīcas, arī svētā Patrika katedrāle ir augsti komplicēta struktūra un tās harmoniskās
proporcijas simbolizē Dieva radības vienību. Benedikts XVI norādīja, ka arī ticīgie,
tai skaitā Baznīcas klēra locekļi, ir aicināti uz nemitīgu atgriešanos, lai sasniegtu
vienmēr atjaunotu un garīgu domāšanas veidu. Tāpat viņi ir aicināti attīstīt tikumus,
kas palīdz izaugt svētumā un nest svētuma augļus citiem. Šī izaugsme ir nepieciešama
arī, lai spētu atšķirt laika zīmes un sniegtu personīgu ieguldījumu Baznīcas dzīvē
un misijā.
Uzrunājot ASV Baznīcas klēru, pāvests turpināja: „Es domāju, ka
mums visiem, kas sekojām Vatikāna II koncilam un tā aicinājumam vairāk iesaistīties
Baznīcas misijā pasaulē, vislielākais sarūgtinājums ir bijusi šķelšanās pieredze starp
dažādām grupām, paaudzēm un tās pašas reliģiskās ģimenes dažādiem locekļiem. Mēs varam
iet uz priekšu tikai tad, kad pievērsīsim savu skatienu Kristum! Ticības gaismā mēs
tad atklāsim gudrību un spēku, kas ir nepieciešams, lai spētu atvērties un uzklausīt
tādus viedokļus, kas ne vienmēr sakrīt ar mūsu pašu idejām un pieņēmumiem. Tādējādi,
mēs spēsim novērtēt citu perspektīvas, neraugoties uz to, vai šie citi ir jaunāki,
vai vecāki par mums. Tādējādi mēs spēsim saklausīt arī to, ko mums un Baznīcai saka
Svētais Gars. Tikai tā mēs varēsim sasniegt patieso garīgo atjaunotni, kādu ir vēlējies
Vatikāna II koncils, atjaunotni, kas Baznīcu var stiprināt svētumā un vienotībā, kas
ir nepieciešami, lai sludinātu Evaņģēliju mūsdienu pasaulē.”
Turpinot, Benedikts
XVI vēlreiz savas vizītes ASV laikā, runāja arī par seksuālajiem pārkāpumiem, ko izdarījuši
daži priesteri un reliģiskie, norādot, ka tas ir nesis tik daudz ciešanu. Šoreiz pāvests
vēlējās apliecināt savu garīgo klātbūtni visiem, kas cenšas stāties pretim izaicinājumiem,
ko radījusi šī situācija.
Uzrunas noslēgumā, Benedikts XVI atkal pievērsās
dievnama raksturojumam. Viņš teica, ka šīs gotiskās katedrāles vienība nav statiskā
vienība, kāda piemīt klasiskajam templim. Šī vienība ir dinamiska dažādu arhitektonisko
spēku tiekšanās pretim debesīm. Arī šeit var saskatīt Baznīcas vienības simbolu. Svētais
Pāvils ir teicis, ka Baznīca ir dzīva miesa, ko sastāda daudzi un dažādi locekļi un
katram no tiem pieder sava loma un mērķis. Svētais tēvs aicināja atzīt katra Baznīcas
locekļa dāvanas un spēt tās sakārtot tā, lai efektīvi kalpotu Baznīcas misijai.
Vēršoties
pie priesteriem, diakoniem, reliģiskajiem un reliģiskajām, pāvests teica: „Dārgie
brāļi un māsas! Sekojot jūsu zemes labākajām tradīcijām, esiet arī jūs pirmie draugi
nabadzīgajiem, bezpajumtniekiem, svešiniekiem, slimajiem un tiem, kas cieš. Rīkojieties
kā cerības bākas, metot Kristus gaismu uz pasauli un iedrošinot jaunos cilvēkus atklāt
tādas dzīves skaistumu, kas tiek pilnīgi ziedota Kungam un Viņa Baznīcai.”
Vēlreiz,
vienojot pārdomas par svētā Patrika katedrāles arhitektūru ar Baznīcas dzīvo miesu,
pāvests teica, ka šodien dievnama torņus šķietami mazākus dara Manhetenas rajona debesskrāpji,
tomēr, atrodoties šīs dzīvās metropoles sirdī, tie atgādina par nemitīgu cilvēka gara
tieksmi pēc Dieva. Svētais tēvs aicināja pateikties Dievam, ka viņš ļauj darboties
savas mistiskās miesas celtniecībā un nest Viņa pestījošo Vārdu mūsdienu cilvēkiem.