Pāvesta katehēze par Eiropas mūku kustības pamatlicēju, sv. Benediktu no Nursijas
Katehēzes mācība, ko pāvests teica trešdienas vispārējā audiencē, šoreiz bija veltīta
Rietumu mūku kustības pamatlicējam, svētajam Benediktam. Pāvests atzīmēja, ka svētais
Benedikts ir arī viņa pontifikāta aizbildnis. Viņš ievadīja katehēzi ar svētā Gregora
Lielā atzinumu par svēto Benediktu, ka „Dieva vīrs, kurš mirdzēja uz šīs zemes ar
daudziem brīnumiem, ne mazāk bija apdāvināts ar daiļrunību, kādā viņš prata izteikt
savu mācību”. Šos vārdus pāvests Gregors Lielais rakstīja 592. gadā. Toreiz bija pagājuši
tikai 50 gadi, kopš svētā Benedikta nāves. Viņš joprojām bija dzīvs ļaužu atmiņā,
jo īpaši viņa dibinātajā, visā sparā plaukstošajā ordenī.
Pāvests piebilda:
„Svētais Benedikts no Nursijas ar savu dzīvi un darbu ir atstājis nozīmīgu iespaidu
uz Eiropas civilizācijas un kultūras attīstību. Vissvarīgākais rakstu avots par viņa
dzīvi ir svētā Gregora Lielā „Dialogu” 2. grāmata. Tā nav biogrāfija klasiskajā izpratnē.
Saskaņā ar sava laika idejām, viņš ar konkrēta cilvēka – svētā Benedikta palīdzību
vēlējās ilustrēt pacelšanos kontemplācijas augstumos, ko spēj īstenot tas, kurš visu
sevi atdod Dievam.”
Tātad, Gregors Lielais piedāvā tādu cilvēka dzīves modeli,
ko raksturo tiekšanās pēc pilnības virsotnēm. Gregors Lielais šai „Dialogu” grāmatā
stāsta arī par daudziem brīnumiem, ko paveicis svētais Benedikts, taču viņš nevēlas
atspoguļot kaut ko neparastu, bet gan parādīt, kā Dievs, brīdinot, palīdzot un sodot,
iejaucas konkrētās cilvēka dzīves situācijās. Autors vēlas parādīt, ka Dievs nav vis
tāla hipotēze par pasaules pirmsākumiem, bet gan patiesi klātesošs katra cilvēka dzīvē.”
Pāvests
Gregors Lielais savu grāmatu rakstīja laikposmā starp V un VI gadsimtu, kad norisinājās
milzīga vērtību un institūciju krīze, ko izsauca Romas impērijas sagruvums, jaunu
tautu invāzija un tradīciju dekadence. Stādot priekšā svēto Benediktu kā „mirdzošu
zvaigzni”, Gregors Lielais vēlējās norādīt uz izeju no šīs „tumšās vēstures nakts”.
Pāvests Benedikts XVI piebilda: „Patiešām, svētā Benedikta darbs, jo īpaši viņa Regula,
izrādījās par patiesu garīgu raugu, kas brieda gadsimtu gaitā, pie tam, daudz tālāk
aiz viņa dzimtenes un viņa dzīves laika robežām. Šis raugs palīdzēja izmainīt Eiropas
seju, pēc Romas impērijas un tās politiskās vienības krišanas iedvesmojot jaunu garīgo
un kultūras vienotību – to, kuras pamatā ir kristīgā ticība, kurā dalījās šī kontinenta
tautas. Tieši tā dzima realitāte, ko saucam par Eiropu”.
Svētais Benedikts
piedzima ap 480. gadu. Viņš nāca no Nursijas provinces. Benedikta vecāki bija turīgi
un tāpēc varēja atļauties sūtīt dēlu studijās uz Romu. Tomēr Romā Benedikts ilgi nepalika.
Svētais Gregors Lielais akcentē, ka jauneklim bija pretīgs daudzu studiju biedru izvirtīgais
dzīvesveids. Benedikts nevēlējās krist līdzīga veida kārdināšanās, bet gan patikt
tikai Dievam. Tāpēc, vēl pirms studiju beigšanas, viņš atstāja Romu un devās uz Austrumiem
no šīs pilsētas, lai apmestos uz vientuļnieka dzīvi kalnos. Viņa pirmā uzturēšanās
vieta bija Effide (šodien Affile) ciemats, kur viņš uz laiku pievienojās citu vientuļnieku
kopienai. Taču drīz vien viņa meklējumi turpinājās un Benedikts apmetās kalnos netālu
no Subjako. Tur, trīs gadus viņš pavadīja pilnīgā vienatnē grotā, kas, sākot ar Vēlīnajiem
viduslaikiem, ir kļuvusi par benediktiešu klostera Sacro Speco sirdi. Pāvests
pastāstīja, ka laiks, ko Benedikts pavadīja Subjako, bija vienatnes laiks ar Dievu,
tas bija izaugsmes laiks. Šeit viņam bija jāpārvar trīs kārdinājumi, kas piemīt katram
cilvēkam, proti, pašapliecināšanās kārdinājums likt sevi centrā, jutekliskais kārdinājums,
un kārdinājums ļauties dusmām un atriebībai. Benedikts bija pārliecināts, ka tikai
tad, kad būs pārvarēti šie kārdinājumi, viņš varēs teikt citiem vārdus, kas tiem nepieciešami
dažādās situācijās. Tādējādi, viņš ieguva dvēseles mieru, spēja kontrolēt savu „es”,
lai varētu nest mieru sev apkārt. Tikai tad viņš nolēma dibināt savus pirmos klosterus
Anio ielejā, netālu no Subjako.
529. gadā Benedikts pameta Subjako, lai apmestos
uz dzīvi Montekassino. Daži šo pārcelšanos izskaidroja kā bēgšanu no kāda skaudīga
vietējā ekleziālās varas pārstāvja intrigām. Taču, kā paskaidroja pāvests Benedikts
XVI, šāds izskaidrojums vēlāk tika uzskatīts par maz pārliecinošu, jo pēc šī vīra
nāves, kas sekoja drīz pēc Benedikta aiziešanas no Subjako, svētais šai apkārtnē vairs
neatgriezās. Lēmums doties uz Montekassino, patiesībā ir izskaidrojams ar to, ka Benedikts
bija sasniedzis jaunu iekšēja brieduma pakāpi un monastisko pieredzi. Saskaņā ar Gregoru
Lielo, izceļošanai no vientuļās Anio ielejas uz Montekassino virstoni, kas redzama
jau no liela attāluma, ir simbolisks raksturs: mūku apslēptajai dzīvei ir sava jēga,
taču klosterim ir arī publisks mērķis Baznīcas un sabiedrības dzīvē. Tam ir jāliecina
par ticības kā dzīves spēka redzamību. Svētais Benedikts, kurš savu šīszemes dzīvi
noslēdza 547. gada 21. martā, ar savas Regulas un benediktiešu kopienas starpniecību
atstāja mantojumu, kas gadsimtu gaitā ir nesis un joprojām nes raženus augļus visā
pasaulē.
Visā „Dialogu” 2. grāmatā Gregors Lielais rāda, kā svētā Benedikta
dzīve ir iegrimusi lūgšanas atmosfērā, kas kalpo par viņa eksistences pamatu. Pāvests
Benedikts XVI uzsvēra: „Bez lūgšanas nav Dieva pieredzes. Taču Benedikta garīgums
nebija interioritāte, kas atrodas ārpus realitātes. Nemieros un juceklī, kāds valdīja
tai laikā, viņš dzīvoja zem Dieva skatiena un tieši tāpēc nepazaudēja no sava redzesloka
ikdienas dzīves pienākumus un cilvēkus viņu vajadzībās. Raugoties uz Dievu, viņš izprata
cilvēka realitāti un savu misiju. Savā Regulā Benedikts mūku dzīvi sauc par „kalpošanas
skolu Kungam” un aicina savus sekotājus, lai viņi „neko citu nenostāda pretim Dieva
darbam”. Benedikts pasvītro, ka „lūgšana, pirmkārt, ir klausīšanās”, kura vēlāk ir
jāpārvērš konkrētos darbos. Tādējādi, mūku dzīve kļūst par auglīgu darbības un kontemplācijas
sintēzi, „lai visā tiktu pagodināts Dievs”.
Pāvests Benedikts XVI piebilda,
ka pretēji vieglai un egocentriskai pašrealizācijai, kas šodien tiek celta īpašos
augstumos, svētā Benedikta sekotāja uzdevums ir Dieva meklējumi, ejot ceļu, ko iezīmējis
pazemīgais un paklausīgais Kristus. Kalpojot citam, cilvēks kļūst par miera kalpu.
Savā
Regulā svētais Benedikts iezīmē arī abata lomu. Viņš raksta, ka abatam ir jābūt gan
kā mīlošam tēvam, gan kā bargam skolotājam, kurš necieš netikumus. Viņam ir jāatdarina
Labais Gans, un jāpalīdz, nevis jāvalda. Pie tam, abatam vairāk ar saviem darbiem,
nekā ar vārdiem, ir jāspēj norādīt uz to, kas ir labs un svēts. Abatam ir jāprot uzklausīt
savu brāļu padomus, jo labāko risinājumu Dievs bieži vien atklāj jaunākajam un mazāk
pieredzējušajam. Pāvests uzsvēra, ka Benedikta Regulā iekļautie norādījumi pārsteidz
ar savu aktualitāti arī šodien, veselus 15 gadsimtus pēc Regulas tapšanas. Cilvēkam,
kuram ir uzticēta sabiedriskā atbildība, no šīs Regulas būtu daudz ko mācīties. Tātad,
svētā Benedikta Regula piedāvā vērtīgus norādījumus ne tikai mūkiem, bet visiem, kuri
meklē sev ceļvedi pie Dieva.
Pāvests Pāvils VI, 1964. gada 24. oktobrī pasludinot
svēto Benediktu par Eiropas aizbildni, atzina viņa brīnišķīgo darbu, kas ir veltīts
Eiropas civilizācijas un kultūras izaugsmei. Pašreizējais pāvests, noslēdzot katehēzi,
teica: „Šodien, Eiropa, kas tikko ir aizvadījusi gadsimtu, kurā dziļus ievainojumus
ienesa divi pasaules kari un kurā sagruva traģiski utopiskas ideoloģijas, meklē savu
identitāti. Lai uzceltu jaunu un ilgstošu vienotību, bez šaubām, ir svarīgi politiskie,
ekonomiskie un juridiskie līdzekļi, taču tāpat ir nepieciešama ētiskā un garīgā atjaunotne,
kas savu spēku rod kontinenta kristīgajās saknēs. Eiropu nav iespējams atjaunot citādi!
Bez šīs svarīgās dzīvības sulas, cilvēks paliek pakļauts senajam kārdinājumam atpestīt
pats sevi. Tā ir utopija, kas dažādās izpausmēs Eiropā ir radījusi vēl nepieredzētu
regresu. Meklējot patiesu progresu, ieklausīsimies arī šodien svētā Benedikta Regulā
un pieņemsim to kā gaismu mūsu gājumam. Lielais mūks ir un paliek īsts skolotājs,
kura skolā varam iemācīties dzīvot saskaņā ar patiesu humānismu.”