Benedikta XVI vizīte sv. Bartolomeja baznīcā

Pirmdienas pēcpusdienā pāvests Benedikts XVI apmeklēja svētā Bartolomeja baznīcu, kas atrodas Tiberīnas salā uz Tibras upes. Senais dievnams, kas zem altāra glabā apustuļa Bartolomeja relikvijas, šodien ir kļuvis ne tikai par Kristus mācekļa atceres vietu. Kopš neilga laika šeit tiek godināti arī XX gadsimta mocekļi. Sešos baznīcas sānu altāros ir ierīkotas piemiņas vietas mocekļiem no dažādiem pasaules reģioniem. Par to ir parūpējusies svētā Eģīdija kopiena. Šīs kopienas dibinātājs un vadītājs, profesors Andrejs Rikkardi, sagaidot pāvestu Benediktu XVI Tiberīnas salā, veltīja viņam uzrunas vārdus, pastāstot, ka jauno mocekļu memoriāls svētā Bartolomeja baznīcā ir tapis pēc viņa priekšgājēja, pāvesta Jāņa Pāvila II ierosmes. Viņš arī uzticēja šī dievnama aprūpi svētā Eģīdija kopienai tās 25. gadskārtā. Savukārt, Benedikta XVI vizīte notiek laikā, kad kopienai aprit jau 40 pastāvēšanas gadi. Profesors Rikardi teica: „Pirms 40 gadiem, tūlīt pēc 1968. gada, kas Eiropā iezīmēja trauksmainu pacēlumu, mēs sākām spert pirmos soļus. Jaunās paaudzes caurstrāvoja īpaša dedzība darīt pasauli labāku. Jutām, ka nevaram paļauties uz saviem spēkiem vien. Lai pasaule būtu labāka, mums bija jāveic izmaiņas sevī. Mūs vadīja mīlestība uz Dieva Vārdu, lūgšanas gars, vienotība lūgšanās, kas ik vakarus mūs pulcēja kopā katrā mūsu kopienā – sākot no Romas, līdz Āfrikai, Āzijai, Latīņamerikai.”

Pāvesta Benedikta XVI vizīte svētā Bartolomeja bazilikā tika atspoguļota televīzijas tiešraidē vairākās pasaules valstīs. Tai varēja sekot līdzi arī Internetā. Tiberīnas salā un tās apkārtnē bija pulcējušies ap 8000 cilvēku, kas notiekošo vēroja četros megaekrānos. Klātesošo vidū bija ne vien svētā Eģīdija kopienas locekļi, bet arī tās draugi un labvēļi, dažādu Itālijas un starptautisko delegāciju pārstāvji. Bija atnākuši arī bezpajumtnieki un ieceļotāji, to skaitā daudzi čigāni, kas ikdienā ir iekļauti kopienas rūpju lokā. Baznīcā vietas pietika kādiem 500 cilvēkiem. Svēto Misi kopā ar pāvestu celebrēja 10 kardināli un 16 bīskapi, no kuriem 7 ir svētā Eģīdija kopienas draugi. Kardinālu vidū bija Ečegarē, Ruini, Torāns, Sandri, Kaspers, Saraiva Martinss, Rilko, Vallinmi, Stefords un Sepe.

Ienākot dievnamā, Svētais tēvs noskūpstīja Kristus krusta relikviju, kas tiek glabāta senā relikvuārā. Kapelās tika aizdegtas sveces. Svečturus, kurās tās bija novietotas, ir darinājuši Romā dzīvojošie rom čigānu tautības amatnieki.

Svētās Mises uzrunā pāvests teica, ka šo tikšanos, kas notiek senajā svētā Bartolomeja bazilikā, var uzskatīt par svētceļojumu, lai pagodinātu XX gadsimta mocekļu piemiņu – to neskaitāmo, gan zināmo, gan nezināmo vīriešu un sieviešu piemiņu, kas aizvadītā gadsimta laikā ir izlējuši asinis par Kungu. „Tas ir svētceļojums, ko vada Dieva Vārds, kas ir kā gaisma mūsu soļiem (sal. Ps 119,105), un kas apgaismo katra ticīgā dzīvi,” teica Benedikts XVI. Viņš piebilda: „Šai, atmiņām bagātajā vietā, varam vaicāt: kāpēc šie mūsu brāļi un māsas necentās pasargāt savu neaizvietojamo dārgumu – dzīvību? Kāpēc viņi turpināja kalpot Baznīcai, neraugoties uz draudiem un iebiedēšanu? Šai bazilikā, kur tiek glabātas apustuļa Bartolomeja relikvijas, un kur tiek godinātas arī svētā Adalberta miesas, dzirdam daiļrunīgu liecību, ko sniedz ne vien tie, kas izcietuši moceklību XX gadsimtā, bet kas jau no Baznīcas pirmsākumiem, mīlestības vadīti, ir upurējuši savu dzīvību par Kristu.”

Pāvests norādīja, ka ikonu, kas atrodas baznīcas galvenajā altārī, un kurā ir attēloti daži šie ticības liecinieki, rotā vārdi no Apokalipses: „Šie ir tie, kas nākuši no lielajām ciešanām” (Atkl 7,14). Viens no sentēviem, atbildot uz jautājumu: „Kas ir tie, kas tērpti baltās drānās, un no kurienes viņi nākuši?” saka, ka „savas drānas tie mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs” (Atkl 13,14). Pāvests teica, ka pirmajā mirklī šāda atbilde var šķist dīvaina. Taču Patmosas sentēva šifrētajā valodā ir rodama precīza atsauce uz neaptraipīto mīlestības liesmu, kas Kristu ir pamudinājusi izliet savas asinis par mums. Pateicoties šīm asinīm, mēs esam šķīstīti. Šīs liesmas atbalstīti, arī mocekļi ir izlējuši savas asinis un ir šķīstīti mīlestībā – Kristus mīlestībā, kas devusi tiem spēju upurēties mīlestības dēļ.

Jēzus ir teicis: „Nevienam nav lielākas mīlestības par to, ja kāds atdod savu dzīvību par saviem draugiem” (Jņ 15,13). Pāvests paskaidroja, ka ticības liecinieki dzīvo saskaņā ar šo „vislielāko mīlestību”, un sekojot dievišķā Skolotāja paraugam, ir gatavi upurēt savu dzīvību Valstības dēļ. Šādā veidā viņi kļūst par Kristus draugiem. Šādā veidā viņi līdzinās Viņam, pieņemot augstāko upuri un neliekot nekādus ierobežojumus mīlestības dāvanai un kalpošanai ticībai.

Turpinot, pāvests teica: „Apstājoties pie katra no sešiem altāriem, pie kuriem atceramies kristiešus, kuri gāja bojā no komunisma un nacisma totalitārās vardarbības, kuri tika nogalināti Amerikā, Āzijā un Okeānijā, Spānijā un Meksikā, kā arī Āfrikā, mēs atceramies daudzus sāpīgus aizvadītā gadsimta notikumus. Daudzi ir gājuši bojā, veicot Baznīcas evaņģelizējošo misiju. Viņu asinis ir sajaukušās ar to kristiešu asinīm, kuriem pirmoreiz tika pasludināta ticība. Daudzi tika nogalināti aiz naida pret ticību. Ne mazums kļuva par mocekļiem tāpēc, ka viņi nevēlējās atstāt sev uzticētos ticīgos un tos, kas cieš trūkuma un nespēka dēļ. Viņi nenobijās no draudiem un briesmām. Tie ir bīskapi, priesteri, reliģiskie un reliģiskās, ticīgie laji. Viņu ir daudz! Pāvests Jānis Pāvils II, svinot Jubilejas gada ekumenisko dievkalpojumu par Jauno laiku mocekļiem Kolizejā, teica, ka šie mūsu brāļi un māsas ticībā veido XX gadsimta kristīgās kopienas milzu mozaīku, ka tā ir Svētību mozaīka, kas ir izveidota, izlejot asinis. Pāvests Jānis Pāvils II bieži atgādināja, ka liecība par Kristu līdz pat asins izliešanai runā spēcīgāk nekā pagātnes šķelšanās”.

Turpinot domu, pāvests Benedikts XVI piebilda, ka vardarbība, totalitārisms, vajāšanas, akla brutalitāte, var likties spēcīgāki, ka tie it kā var apklusināt ticības liecinieku balsi un šie liecinieki var šķist uzvarēti. Taču augšāmcēlušais Jēzus apgaismo viņu liecību. Šķietamā sagrāvē un pazemojumos darbojas spēks, ko pasaule nepazīst. Svētais Pāvils šai sakarā apgalvo: „būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs” (2 Kor 12,10). „Tas ir mīlestības spēks, kas ir neapturams un uzvarošs arī tad, kad tas var likties šķietami uzvarēts. Tas ir spēks, kas izaicina un uzvar nāvi!” teica Benedikts XVI.

Homīlijas noslēgumā pāvests izdarīja šādu kopsavilkumu: „Arī šis, XXI gadsimts ir sācies moceklības zīmē. Tad, kad kristieši patiešām ir zemes raugs, gaisma un sāls, arī viņi, tāpat kā Jēzus, kļūst par vajāšanu mērķi. Tāpat kā Jēzus, viņi kļūst par „zīmi, kurai pretosies”. Brālīga sadzīve, mīlestība, ticība, izvēle par labu mazajiem un nabadzīgajiem, kas iezīmē kristīgās kopienas eksistenci, bieži vien izsauc vardarbīgu pretošanos. Cik derīgi tad ir palūkoties uz to cilvēku spožo liecību, kas ir darbojušies varonīgas uzticības zīmē līdz pat savai moceklībai! Šai senajā bazilikā, pateicoties svētā Ēģīdija kopienai, tiek glabāta un godināta daudzu, nesenos laikos kritušo ticības liecinieku piemiņa. Dārgie svētā Eģīdija kopienas draugi, skatoties uz šiem ticības lieciniekiem, centieties arī jūs atdarināt drosmi un neatlaidību, kalpojot Evaņģēlijam, jo īpaši starp trūcīgajiem. Esiet miera un izlīgšanas veidotāji starp tiem, kas uzvedas kā ienaidnieki. Uzturiet savu ticību, klausoties un meditējot Dieva Vārdu ar ikdienas lūgšanu, aktīvu dalību Svētajā Misē. Patiesa draudzība ar Kristu būs jūsu mīlestības avots. Viņa Gara atbalstīti, varēsiet sniegt savu ieguldījumu, ceļot labāku pasauli. Lai svētā Jaunava, Mocekļu Karaliene, jūs atbalsta un palīdz būt patiesiem Kristus lieciniekiem!”

Atvadoties no svētā Ēģīdija kopienas jau dievnama ārpusē, pāvests Benedikts XVI teica nelielu uzrunu, kurā atzinīgi novērtēja kopienas devumu pasaulē, kā prioritāti izvēloties nabadzīgos, atstumtos, pēdējos. Benedikts XVI pateicās par šo darbu, tāpat arī par kalpošanu miera labā, kas ir īpaša kopienas harizma. Bez tam, pāvests sūtīja savu sveicienu slimniekiem, mediķiem un sanitārās apkalpes locekļiem Fatebenefratelli slimnīcā, kas atrodas tieši iepretim svētā Bartolomeja bazilikai. Viņš apsolīja pieminēt viņus lūgšanas un visiem deva savu apustulisko svētību.

iš