Benedikts XVI: ievainotajiem varam palīdzēt tikai ar žēlsirdīgu mīlestību

Sestdien, 5. aprīlī, Benedikts XVI tikās ar Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā Pontifikālā Laulības un Ģimenes studiju institūta rīkotā starptautiskā kongresa „Eļļa uz ievainojumiem” dalībniekiem. Uzrunā pāvests pasvītroja, ka tikai ar žēlsirdīgu mīlestību varam tuvoties un patiesi palīdzēt tiem, kurus skāruši ievainojumi.

Balstoties uz Evaņģēlija līdzību par Žēlsirdīgo Samarieti, kongresa dalībnieki darba gaitā pievērsās jautājumam par aborta un šķiršanās radīto rētu dziedināšanu. Dažādu iemeslu dēļ, atrodoties dramatiskās situācijās, cilvēks nereti padodas vājumam un pieņem lēmumus, kas ir pretrunā ar laulības nešķiramību vai paša cilvēka sirdī ierakstīto dabas likumu ‘Tev nebūs nogalināt’. Gan šķiršanās, gan aborts nes sev līdz traumas un ir lielu ciešanu avots – norādīja pāvests.

Viņš atgādināja, ka, no vienas puses, Baznīcas ētiskais spriedums attiecībā uz šīm problēmām ir visiem skaidrs: proti, runa ir par smagiem pārkāpumiem. Gan viena, gan otra akta gadījumā tiek nopietni skarta cilvēka personas cieņaa, tiek nodarīta netaisnība cilvēkam un sabiedrībai, un apvainots Dievs, kurš ir laulības saišu garants un dzīvības autors. Bet, no otras puses, Baznīca vienmēr seko sava Dievišķā Mācītāja paraugam. Svētais tēvs pasvītroja, ka vienmēr ir darīšana ar konkrētām personām, pie tam – vājām un nevainīgām, kuras nereti kļuvušas par dažādu netaisnību upuriem. Cilvēki, kuri pieļāvuši šādu aktus, ir iekšēji ievainoti, viņi meklē mieru un atgriešanos.

“Baznīcas primārais pienākums ir tuvoties šīm personām ar mīlestību un smalkjūtību, veltīt rūpīgu mātišķu uzmanību, lai atklātu Dieva žēlsirdīgo tuvumu Jēzū Kristū,” atgādināja Benedikts XVI. “Saskaņā ar Baznīcas tēvu mācību, Kristus – īstais Labais Samarietis – kļuva par mūsu tuvāko. Viņš aplej mūsu rētas ar ūdeni un vīnu, ieved mūs drošā patvērumā, savā Baznīcā, kur sniedz mums aprūpi, uzticot mūs saviem kalpiem un jau iepriekš pats samaksājot par mūsu izdziedināšanu. Jā, mīlestības un dzīvības Evaņģēlijs vienmēr ir arī žēlsirdības Evaņģēlijs, kas uzrunā konkrētu cilvēku. Šis Evaņģēlijs vēršas pie mums – grēciniekiem, lai mūs pieceltu (lai arī kāds būtu bijis mūsu kritiens) un, lai palīdzētu mums atveseļoties no jebkāda ievainojuma.”

Pāvests atsaucās uz sava priekšgājēja Jāņa Pāvila reiz sacīto, ka vienīgais cilvēka cerības avots ir Dieva Žēlsirdība. Tieši šī žēlsirdība ir pamats Baznīcas paļāvībai uz cilvēku. Baznīca apzinās, ka ar Dieva žēlastības palīdzību, cilvēka brīvība ir spējīga uz pilnīgu, galīgu un uzticīgu sevis atdevi, kas padara iespējamu laulības starp vīrieti un sievieti nešķiramību. Pat visgrūtākajos apstākļos, cilvēka brīvība ir spējīga uz viscēlākajiem upuriem. Tā ir spējīga pieņemt jaunas cilvēciskās būtnes dzīvību.

“Tādējādi, mēs varam redzēt, ka visi tie „nē”, ko Baznīca izsaka morālajās norādēs un, pie kuriem reizēm tik ļoti pievēršas sabiedriskās domas uzmanība, īstenībā ir lielie „jā” cilvēka personas cieņai, viņa dzīvībai un viņa spējai mīlēt.” Baznīcas uzticas cilvēkam, ka, neskatoties uz savu vājumu, viņš spēj dzīvot saskaņā ar savu viscēlāko aicinājumu, proti, cilvēks spēj mīlēt. Benedikts XVI atgādināja Jāņa Pāvila pamudinājumu, ka ir nepieciešams iedegt pasaulē šo žēlsirdības uguni, jo tieši tajā pasaule atradīs mieru.

je/rv