Benedikts XVI: neizslēgt vecvecākus no ģimeniskās vides!

5. aprīlī pāvests pieņēma audiencē Pontifikālās Ģimeņu padomes rīkotās sanāksmes dalībniekus – apmēram 300 cilvēku lielā sastāvā. Kā jau vēstījām, Pontifikālās Ģimeņu padomes sanāksme bija veltīta vecvecāku lomai ģimenē. Savu uzrunu pāvests iesāka ar vārdiem, ko viņš teica Pasaules Ģimeņu saietā Valensijā: „Nekad, nekādā gadījumā, vecvecākus nedrīkst izslēgt no ģimeniskās vides. Viņi ir dārgums, ko nedrīkstam atņemt jaunajām paaudzēm, jo īpaši tad, ja viņi ir ticības liecinieki”.

Uzrunas turpinājumā pāvests vaicāja: „Kurš gan neatceras savus vecvecākus? Kurš var aizmirst viņu klātbūtni un viņu liecību pie ģimenes pavarda? Cik daudzi no mums nes vecvecāku vārdu kā ģimeniskā turpinājuma un atzinības zīmi! Pēc viņu aiziešanas, ģimeņu tradīcija liek atcerēties viņu nāves gadskārtu, piedaloties viņu piemiņai veltītajā Svētajā Misē, un ja iespējams, apmeklējot kapsētu. Šie un citi mīlestības un ticības žesti liecina par mūsu pateicību viņiem. Viņi ir aizgājuši, daudzos gadījumos viņi ir ziedojušies par mums un mūsu dēļ pat ļāvuši „piekalt sevi krustā””.

Baznīca vienmēr ar īpašu uzmanību ir raudzījusies uz veciem ļaudīm, atzīstot viņu lielo bagātību cilvēciskā un sociālā, kā arī reliģiskā un garīgā ziņā. Benedikts XVI atgādināja, ka viņa priekšgājējs, pāvests Jānis Pāvils II 2000. Jubilejas gadā svētā Pētera laukumā Romā sapulcināja tā dēvētā „trešā vecuma” cilvēkus. Toreiz viņš viņiem sacīja: „Neraugoties uz vecuma ierobežojumiem, joprojām izjūtu dzīves garšu. Pateicos par to Dievam! Ir skaisti līdz pat galam izdegt Dieva valstības dēļ.”

Analizējot vecvecāku lomu pagātnē, tagadnē un nākotnē, pāvests Benedikts XVI vispirms teica, ka pagātnē tā bija nozīmīga ģimenes attīstībā. Arī kļūstot gados vecākiem, viņi turpināja būt klātesoši ģimenē, kopā ar bērniem, mazbērniem un atsevišķos gadījumos, pat mazmazbērniem, apliecinot savas rūpes par viņiem visiem. Viņi bija personīgās un kopienas vēstures liecinieki, stāstot par savām atmiņām un daloties savā gudrībā. Šodien, ekonomiskā un sociālā evolūcija ir ienesusi dziļas pārmaiņas ģimeņu dzīvē. Veci ļaudis ir atstumti novārtā, daži jūtas par apgrūtinājumu saviem bērniem un mazbērniem, un izlemj dzīvot vieni, vai pansionātos.

Benedikts XVI atgādināja, ka šodien turpinās nāves kultūras izplatība, kas skar arī „trešā vecuma” ļaudis. Aizvien vairāk tiek piedāvāta eitanāzija kā risinājums smagās situācijās. Pāvests, turpretim, aicināja: „Vecums līdz ar to saistītajām problēmām un ar jauno ģimenes un sociālo kontekstu, kāds ir radies mūsdienu attīstības rezultātā, ir jāizvērtē ļoti uzmanīgi, vienmēr balstoties uz patiesību par cilvēku, ģimeni un kopienu. Vienmēr ir spēcīgi jāreaģē uz to, kas sabiedrību dara necilvēcīgu. Draudzes un diecēžu kopienas nevar palikt vienaldzīgas šīs problemātikas priekšā. Tās cenšas apmierināt vecu ļaužu vajadzības. Pastāv apvienības un ekleziālās kustības, kas darbojas šīs neatliekamās lietas labā. Ir jāapvienojas, lai kopā novērstu jebkādu atstumšanu, jo individuālistiskā mentalitāte ir skārusi ne tikai vectētiņus un vecmāmiņas, bet visus cilvēkus kopumā.”

Turpinot aplūkot vecvecāku lomu, pāvests teica: „Kas attiecas uz ģimeni, tad vecvecāki turpina būt par vienotības un to vērtību lieciniekiem, kas ir balstītas uz vienīgo mīlestību, kura uztur ticību un dzīvesprieku. Tā dēvētie „jaunie ģimenes modeļi” un postošais relatīvisms ir novājinājuši šīs fundamentālās ģimenes vērtības. Mūsu sabiedrības ļaunumu ir nepieciešams steidzīgi novērst. Atrodoties ģimenes krīzes priekšā, vajadzētu izvērtēt, vai vecvecāku klātbūtne un liecība nav tie, pēc kuriem vadīties, ievērojot viņu piedāvāto vērtību stiprumu? Nav iespējams plānot nākotni, aizmirstot par pagātni, kas glabā nozīmīgu pieredzi, kā arī garīgā un morālā atbalsta punktus. Domājot par vecvecākiem, par viņu mīlestības un uzticības liecību, prātā nāk tādi Svēto Rakstu tēli kā Ābrams un Sāra, Elizabete un Zaharijs, Joahins un Anna, kā arī sirmgalvji Simeons un Anna, un Nikodems. Viņi visi atgādina par to, ka Kungs no katra vecuma ļaudīm prasa sniegt savu ieguldījumu un izmantot savus talantus.”

Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja pievērst skatienu VI Pasaules Ģimeņu saietam, kas notiks 2009. gada janvārī Mehiko. Benedikts XVI teica, ka visas pasaules kristīgās ģimenes raugās uz šo Baznīcai vienmēr uzticīgo nāciju, kas vērs savas durvis saieta dalībniekiem. Svētais tēvs aicināja ekleziālās kopienas, jo īpaši ģimeņu grupas, kustības un apvienības garīgi sagatavoties šim lielajam žēlastības brīdim.

iš