Kard. Pols Pupārs dalās atmiņās par pāvestu Jāni Pāvilu II
2. aprīlī aprit 3 gadi kopš mūžībā aizgāja pāvests Jānis Pāvils II. Viņa atcerei būs
veltīts dievkalpojums, ko trešdien celebrēs pāvests Benedikts XVI. Tas notiks pulksten
10.30 Vatikāna bazilikas sakrālajā laukumā.
Gatavojoties atceres dienai, pie
Vatikāna radio mikrofona ir aicināts viens no Jāņa Pāvila II tuvākajiem un ilggadējiem
līdzstrādniekiem, Pontifikālās Kultūras padomes un Pontifikālās Starpreliģiju dialoga
padomes prezidents, kardināls Pols Pupārs.
Eminence, kādas ir jūsu atmiņas
par Jāni Pāvilu II?
Redziet, manas atmiņas patiesībā
aizsākās ar kardinālu Karolu Vojtilu, Krakovas arhibīskapu. Ar viņu tikos, būdams
vēl jauns līdzstrādnieks Vatikāna valsts sekretariātā pāvestu Jāņa XXIII un Pāvila
VI laikā. Vēlāk, būdams Parīzes katoļu institūta rektors, devos uz konferenci Ļubļinas
katoļu universitātē. Atceros ilgo tikšanos ar kardinālu Vojtilu. Tā notika dažus mēnešus
pirms viņa ievēlēšanas par pāvestu. Toreiz mēs visu pēcpusdienu runājām par dialogu
ar neticīgajiem un par kultūru. Nevarēju iedomāties, ka dažus mēnešus vēlāk, kļuvis
par pāvestu, viņš mani aicinās šo dialogu veidot.
Tad, 1980. gada 2. jūnijā
viņš ieradās Parīzē un apmeklēja UNESCO – Apvienoto Nāciju organizācijas nodaļu kultūras,
zinātnes un izglītības jautājumos. Es viņu pavadīju un biju viņam līdzās. Atceros
brīdi, kad viņš teica: „Es, Romas bīskaps un tās tautas dēls, kuru varenie kaimiņi
gribēja noslaucīt no ģeogrāfiskās kartes, vēlos teikt, ka kultūra ir kā pazemes upe.
Tā ir kā spēks, kas zināmā brīdī izlaužas virszemē.” Mans paziņa, dzejnieks Pjērs
Emanuels man sacīja: „Tik stipri teikts!” un piebilda: „Viņš ir parakstījis sev nāves
spriedumu.” Tātad, Jāņa Pāvila II vārdi izskanēja 1980. gada 2. jūnijā.
Citas
atmiņas, kas mani ir ļoti iespaidojušas, saistās ar daudzajām tikšanās reizēm darba
jautājumos, privātkapelā, Euharistijas svinībās. Vienreiz to laikā viņš man lūdza
lasīt Evaņģēliju. Tas bija Jāņa Evaņģēlijs: „Pēteri, vai tu mani mīli vairāk nekā
viņi?” Un viņš bija tur, tik ļoti iegrimis lūgšanā, ka es gandrīz ar grūtībām spēju
izrunāt vārdus. Biju patiesi pārsteigts, redzot šo „klinti”, kas sevī izdzīvoja Jēzus
sarunu ar Pēteri, kas reizē bija Jēzus saruna ar viņu pašu, ar Jāni Pāvilu II.
Eminence,
Jānis Pāvils II nomira Dievišķās Žēlsirdības svētku priekšvakarā. Šos svētkus viņš
pats ir vēlējies ieviest 2000. gadā sakarā ar svētās Faustīnas kanonizāciju. Tieši
trešajā viņa nāves gadskārtā Romā sākas Staptautiskais kongress par Dievišķo Žēlsirdību.
Kāda ir Dievišķās Žēlsridības svētku teoloģiskā, ne vien pastorālā nozīme?
Var
teikt, ka liels Jāņa Pāvila II nopelns ir tas, ka viņš uzrakstīja piedāvājumu ne vien
Baznīcai, bet visai pasaulei savā enciklikā „Dives in misericordia” tieši 1980.
gadā. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu par Žēlsirdības svētku teoloģisko, ne vien pastorālo
nozīmi, ir jāielūkojas, ko šai enciklikā saka pāvests Jānis Pāvils II. Viņš uzsver,
ka žēlsirdība ir mīlestības otrais vārds. „Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs”,
„Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti”.
Atceros, ka pirmajā konferencē,
kas sakarā ar šīs enciklikas pirmo gadskārtu notika Kollevalencā, Itālijā, es atvēru
teoloģiskās enciklopēdijas, vārdnīcas un rokasgrāmatas, veltīgi meklējot tajās vārdu
„žēlsirdība”. Taču viņš šo vārdu lika centrā, tādējādi atgādinot mums par to, ka mūsu
pasaulē ir nepieciešama miesas, nevis akmens sirds, kā to bieži vien var vērot, un
ka ir jāpārdomā par konstitūcijā „Gaudium et spes” ietvertajiem vārdiem: „Tikai
patiesība par Dievu ļauj atklāt patiesību par cilvēku” un „Žēlsirdība ir Dieva otrais
vārds”. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā daudzi cilvēki ir kļuvuši par nemiera, aizvainojuma,
vardarbības un netaisnības upuriem. Tāpēc liela nozīme ir jāpievērš viņu iepazīstināšanai
ar Dieva noslēpumu. Tas ir vēstījums, kas vienlaikus ir gan teoloģisks, gan pastorāls,
un kurš cilvēkiem ir nepieciešams joprojām. Kad klausāmies radio, skatāmies televīziju,
pārlapojam avīzes un žurnālus, mēs redzam daudzas lietas, daudzas dramatiskas lietas,
kas norisinās pasaulē. Man tad nāk prātā vārdi, ko ir teicis mans tautietis Žoržs
Bernanoss: „Mūsdienu pasaule klabina zobus aiz aukstuma.” Savukārt, žēlsirdība sasilda
sirdis.