2008-04-01 15:17:54

Kard. Pols Pupārs dalās atmiņās par pāvestu Jāni Pāvilu II


2. aprīlī aprit 3 gadi kopš mūžībā aizgāja pāvests Jānis Pāvils II. Viņa atcerei būs veltīts dievkalpojums, ko trešdien celebrēs pāvests Benedikts XVI. Tas notiks pulksten 10.30 Vatikāna bazilikas sakrālajā laukumā.

Gatavojoties atceres dienai, pie Vatikāna radio mikrofona ir aicināts viens no Jāņa Pāvila II tuvākajiem un ilggadējiem līdzstrādniekiem, Pontifikālās Kultūras padomes un Pontifikālās Starpreliģiju dialoga padomes prezidents, kardināls Pols Pupārs.

Eminence, kādas ir jūsu atmiņas par Jāni Pāvilu II?

 
Redziet, manas atmiņas patiesībā aizsākās ar kardinālu Karolu Vojtilu, Krakovas arhibīskapu. Ar viņu tikos, būdams vēl jauns līdzstrādnieks Vatikāna valsts sekretariātā pāvestu Jāņa XXIII un Pāvila VI laikā. Vēlāk, būdams Parīzes katoļu institūta rektors, devos uz konferenci Ļubļinas katoļu universitātē. Atceros ilgo tikšanos ar kardinālu Vojtilu. Tā notika dažus mēnešus pirms viņa ievēlēšanas par pāvestu. Toreiz mēs visu pēcpusdienu runājām par dialogu ar neticīgajiem un par kultūru. Nevarēju iedomāties, ka dažus mēnešus vēlāk, kļuvis par pāvestu, viņš mani aicinās šo dialogu veidot.

Tad, 1980. gada 2. jūnijā viņš ieradās Parīzē un apmeklēja UNESCO – Apvienoto Nāciju organizācijas nodaļu kultūras, zinātnes un izglītības jautājumos. Es viņu pavadīju un biju viņam līdzās. Atceros brīdi, kad viņš teica: „Es, Romas bīskaps un tās tautas dēls, kuru varenie kaimiņi gribēja noslaucīt no ģeogrāfiskās kartes, vēlos teikt, ka kultūra ir kā pazemes upe. Tā ir kā spēks, kas zināmā brīdī izlaužas virszemē.” Mans paziņa, dzejnieks Pjērs Emanuels man sacīja: „Tik stipri teikts!” un piebilda: „Viņš ir parakstījis sev nāves spriedumu.” Tātad, Jāņa Pāvila II vārdi izskanēja 1980. gada 2. jūnijā.

Citas atmiņas, kas mani ir ļoti iespaidojušas, saistās ar daudzajām tikšanās reizēm darba jautājumos, privātkapelā, Euharistijas svinībās. Vienreiz to laikā viņš man lūdza lasīt Evaņģēliju. Tas bija Jāņa Evaņģēlijs: „Pēteri, vai tu mani mīli vairāk nekā viņi?” Un viņš bija tur, tik ļoti iegrimis lūgšanā, ka es gandrīz ar grūtībām spēju izrunāt vārdus. Biju patiesi pārsteigts, redzot šo „klinti”, kas sevī izdzīvoja Jēzus sarunu ar Pēteri, kas reizē bija Jēzus saruna ar viņu pašu, ar Jāni Pāvilu II.

Eminence, Jānis Pāvils II nomira Dievišķās Žēlsirdības svētku priekšvakarā. Šos svētkus viņš pats ir vēlējies ieviest 2000. gadā sakarā ar svētās Faustīnas kanonizāciju. Tieši trešajā viņa nāves gadskārtā Romā sākas Staptautiskais kongress par Dievišķo Žēlsirdību. Kāda ir Dievišķās Žēlsridības svētku teoloģiskā, ne vien pastorālā nozīme?

 
Var teikt, ka liels Jāņa Pāvila II nopelns ir tas, ka viņš uzrakstīja piedāvājumu ne vien Baznīcai, bet visai pasaulei savā enciklikā „Dives in misericordia” tieši 1980. gadā. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu par Žēlsirdības svētku teoloģisko, ne vien pastorālo nozīmi, ir jāielūkojas, ko šai enciklikā saka pāvests Jānis Pāvils II. Viņš uzsver, ka žēlsirdība ir mīlestības otrais vārds. „Esiet žēlsirdīgi kā jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs”, „Svētīgi ir žēlsirdīgie, jo viņi tiks apžēloti”.

Atceros, ka pirmajā konferencē, kas sakarā ar šīs enciklikas pirmo gadskārtu notika Kollevalencā, Itālijā, es atvēru teoloģiskās enciklopēdijas, vārdnīcas un rokasgrāmatas, veltīgi meklējot tajās vārdu „žēlsirdība”. Taču viņš šo vārdu lika centrā, tādējādi atgādinot mums par to, ka mūsu pasaulē ir nepieciešama miesas, nevis akmens sirds, kā to bieži vien var vērot, un ka ir jāpārdomā par konstitūcijā „Gaudium et spes” ietvertajiem vārdiem: „Tikai patiesība par Dievu ļauj atklāt patiesību par cilvēku” un „Žēlsirdība ir Dieva otrais vārds”. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā daudzi cilvēki ir kļuvuši par nemiera, aizvainojuma, vardarbības un netaisnības upuriem. Tāpēc liela nozīme ir jāpievērš viņu iepazīstināšanai ar Dieva noslēpumu. Tas ir vēstījums, kas vienlaikus ir gan teoloģisks, gan pastorāls, un kurš cilvēkiem ir nepieciešams joprojām. Kad klausāmies radio, skatāmies televīziju, pārlapojam avīzes un žurnālus, mēs redzam daudzas lietas, daudzas dramatiskas lietas, kas norisinās pasaulē. Man tad nāk prātā vārdi, ko ir teicis mans tautietis Žoržs Bernanoss: „Mūsdienu pasaule klabina zobus aiz aukstuma.” Savukārt, žēlsirdība sasilda sirdis.









All the contents on this site are copyrighted ©.