Saruna ar Jēzus Sadraudzības prepozītu Adolfo Nikolasu

Noslēdzoties Jēzus Sadraudzības ģenerālkongregācijai, interviju Vatikāna radio, televīzijas centram un laikrakstam L’Osservatore Romano sniedza jaunais ordeņa prepozīts, tēvs Adolfo Nikolass:

Tēvs Nikolas, tikko noslēgušos ģenerālkongregāciju jūs novērtējāt kā ārkārtēju vienotības pieredzi. Kā izpaudās šī vienotība?

 
Vienotība bija acīmredzams fakts, taču tai pašā laikā pārliecinājāmies arī par lielo dažādību – vislielāko visas Sadraudzības vēsturē. Ģenerālkongregācijā bija pārstāvētas gandrīz visas zemes, kurās jezuīti darbojas. Tās laikā bija iespējama arī padziļināta saziņa citam ar citu. Redzēju, kā sarunājās holandietis un brazīlietis, par saziņas valodu izmantojot vācu valodu, jo abi to pārzināja. Atmiņā nāk arī mūsu kopējās lūgšanas. Liturģiju kuplināja mūzika un dziesmas. Daži uzskata, ka jezuīti nedzied, taču šoreiz dziedājām visi. Mūs vienoja sajūta, ka visi piederam vienai miesai – Baznīcai.

Ģenerālkongregācijā ir atjaunojusies Jēzus Sadraudzības privileģētā misija strādāt ārpus robežām – šoreiz aiz ticības, zinātnes, cilvēku robežām. Kāda ir jezuīta identitāte šai trešajā gadu tūkstotī?

 
Es teiktu, ka šai ģenerālkongregācijā esam atraduši tādu jezuītu attēlu, jeb identitāti, kādu patiesībā esam vēlējušies. Tie ir cilvēki, kas apzinās savu aicinājumu un misijas smagumu. Baznīcai šodien ir kļuvis grūtāk būt pasaulē, vest dialogu ar pasauli un atbildēt uz pāvesta aicinājumu strādāt ārpus robežām – tur, kur notiek sastapšanās ar kultūru, zinātni, ateismu, citām reliģijām… Kļūt par īstu jezuītu nekad nav bijis viegli, taču šodien tas ir vēl grūtāk nekā iepriekš. Tā ir smaga misija, kurai nepieciešams veltīt visu sevi, būt mobilam. Kongregācijas laikā par to runājām, arī es aicināju provinciālus un priekšniekus pievērst uzmanību šai mobilitātei Sadraudzības iekšienē – tā lai tas neattiektos tikai uz atsevišķām misionāru grupām, kas dodas ārpus savām zemēm, bet gan uz visiem jezuītiem kopumā. Ir jākļūst par normu, ka mēs dodamies uz citām zemēm vismaz uz kādu noteiktu laiku, lai tur kalpotu, kā arī, lai gūtu priekšstatu par Baznīcas starptautisko raksturu, par pasauli un mums pašiem. Iespējams, ka mēs tur saņemsim kritiku, sastapsimies ar pārpratumiem, nespēsim baudīt komfortu, justies mājās un vienmēr runāt savā valodā. Taču, uzskatu, ka tas ir nepieciešams, kalpojot Baznīcai. Pāvests Benedikts XVI ir teicis, ka jezuīti nekad nedrīkst apmierināties ar viduvējību.

Kādas problēmas varētu rasties reliģiskajiem, kas kalpo „ārpus robežām”?

 
Gandrīz visas iespējamās problēmas. Pirmā problēma ir tā, ka mums ir jāiemācās jaunā veidā uztvert pasauli, redzēt lietas un tad runāt. Daudz problēmu ir saistītas ar valodas veidu. Pastāv arī problēmas, kas rodas strādājot tālu no lielajiem centriem. Daži domā, ka mēs viņus apdraudam. Tāpat ir personīgas dabas problēmas, jo doties tālumā un redzēt, kā dzīvo citi, tie, kas atrodas „ārpus mūsu robežām”, bieži vien ir ļoti smags pienākums. Tai pašā laikā tas var izrādīties ļoti interesanti un pievilcīgi, jo citās kultūrās, cilvēkos, reliģijās vienmēr ir ļoti daudz kā laba. Tāpēc, lai dotos ārpus robežām, ir nepieciešami cilvēki ar dziļu ticību, kas ir labi ieskaņojusies un tiek nemitīgi uzturēta. Šai kontekstā ļoti svarīga ir piederības sajūta vienai miesai – Baznīcai, un vienam ordenim – Jēzus Sadraudzībai.

Kādus reliģiskās dzīves tematus ģenerālkongregācijas laikā aplūkojāt visvairāk? Uzdodu jums šo jautājumu arī tāpēc, ka šoreiz esat izdevuši atsevišķu dokumentu par paklausību.

 
Temati, ko aplūkojām, lielākoties bija sagatavoti jau iepriekš. Pirmais temats bija veltīts ordeņa vadībai. Tā kā dzīvojam globalizētā pasaulē, kur valda daudzveidība un savstarpējā saikne, ir nepieciešams izstrādāt arī šim laikam atbilstošu pārvaldes sistēmu. Aplūkojām arī sadarbību ar citu reliģisko institūciju locekļiem, lajiem utt. Tāpat kā visās citās ģenerālkongregācijās, iedziļinājāmies pārdomās par mūsu misiju – par to, kā no jauna apliecināt mūsu identitāti mūsdienu pasaules kontekstā. Uzdevām jautājumus – vai mūsu misija šodien ir saskaņā ar mūsu identitāti, vai arī to apdraud, un kā apdraud? Runājām arī par paklausību. To darījām galvenokārt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tāpēc, ka pārdomāt par šo tematu mūs aicināja pāvests Benedikts XVI, otrkārt, tāpēc, ka iepriekšējās ģenerālkongregācijās jau bijām pakavējušies pie nabadzības un šķīstības tikumiem, bet vēl nebijām runājuši par paklausības tikumu mūsdienu kontekstā.

Dažviet katoliskajā vidē valda iespaids, ka jezuītu ordenis ir pārāk autonoms no pāvesta un ekleziālās hierarhijas…

 
Šai ģenerālkongregācijā esam uzrakstījuši deklarāciju pāvestam. Tā ir daļa no dialoga, kas pastāv jau kopš Jēzus Sadraudzības pirmsākumiem, kopš svētā Ignācija. Šis dialogs ir jāveido arī man. Kad viens no jezuītu ordeņa tiek ievēlēts par ģenerāli, viņš pirmkārt, dodas apmeklēt Romas pontifu un viņa priekšā atjauno savus svētsolījumus. To darīju arī es. Benedikts XVI bija nedaudz pārsteigts, jo viņš sākumā pat nezināja, ka ordenī pastāv šāds pienākums. Par mūsu kalpošanu pāvestam esam pārdomājuši arī ģenerālkongregācijas laikā. Deklarācijā apliecinājām, ka mūsu harizma ir kalpošana Baznīcai. Mēs neesam vis kāda paralēla „baznīca”, nedz arī „baznīca” Baznīcā. Mēs esam daļa no Baznīcas, neliela grupa, kas cenšas tai kalpot. Tieši to vēlējāmies arī apliecināt, jo kalpošana ir mūsu paaicinājuma būtiska sastāvdaļa. Tātad, esam apliecinājuši kopību ar pāvestu. Kāpēc to darījām tik izteiksmīgā veidā? Tāpēc, ka Baznīcā daži iedomājas, ka mēs neesam lojāli, neesam paklausīgi. Man nerodas problēmas tāpēc, ka ļaudis tā domā. Problēma būtu tad, ja tas izrādītos patiesība. Šāds uzskats ir neizbēgams, jo mēs darbojamies „ārpus robežām”. Arī pāvests 21. janvāra audiencē mūs aicināja turpināt iet „aiz robežām”. Viņš atcerējās tos jezuītus, kas savā dzīvē ir gājuši ārpus robežām un atklājuši jaunus ceļus.

Jēzus Sadraudzība pieredz paaicinājumu trūkumu, jo īpaši Eiropā un Ziemeļamerikā. Kā domājat šo problēmu atrisināt?

 
Jautājums par paaicinājumiem ir aktuāls. Taču, uzskatu, ka šo problēmu ir nepieciešams saprast visā tās kopumā. Šī problēma attiecas ne tikai uz reliģiskajiem, vai jezuītiem. Pasaulē, kurā dzīvojam, ir notikušas radikālas pārmaiņas. Ir notikušas sociālas pārmaiņas. Tradicionāli katoliskajās zemēs, tādās kā Itālija, Spānija, ģimenēs vairs nedzimst bērni. Vairākās ir pa vienam bērnam, divi jau sāk kļūt par retumu. Mēs mājās bijām četri. Arī citu man pazīstamu jezuītu mājās ir bijuši četri, pieci, divpadsmit, trīspadsmit bērni. Taču tagad, kad pārsvarā ir pa vienam bērnam, vecākiem ir grūti samierināties, ka viņš izvēlas reliģisku dzīvesveidu, kļūst par priesteri, vai jezuītu. Lielu iespaidu uz paaicinājumiem atstāj tieši socioloģiskās izmaiņas. Pēc Vatikāna II koncila ir izplatījušies daudzi laju paaicinājumi. Laju paaicinājums šodien tiek uzskatīts par īstu un dziļu paaicinājumu, par paaicinājumu, kuram cilvēks var pilnīgi nodoties visu dzīvi. Tātad, lai būtu par labu kristieti, nav nepieciešams būt par priesteri, vai reliģisko. Tas, protams, attiecas uz jauniešiem, kad viņi izdara savas dzīves izvēli.

Pastāv arī demogrāfiskas pārmaiņas. Daudz bērnu dzimst pasaules dienvidos, nabadzīgajās zemēs, tāpēc vairāk paaicinājumu mums piemēram, ir Timorā, nevis Spānijā. Timorā cilvēki ir trūcīgi, taču ģimenes viņiem ir diezgan lielas. Viņi meklē iespēju saņemt izglītību, tāpēc motivācija var būt arī nepatiesa. Tāpēc jau kopš Vatikāna II koncila laikiem lielu uzmanību mēs pievēršam savu kandidātu motivācijai un veicam diezgan rūpīgu izvēli. Ne visiem, kuri vēlas sākt reliģisku dzīvesveidu, uz to ir paaicinājums. Esmu par to pārliecināts! Tātad, liela nozīme ir motivācijai. Problēma nepastāv skaitļos, vai ordeņa izdzīvotspējā, bet gan pašā tā dzīvotspējā – tajā, vai mēs spējam dzīvot saskaņā ar savu aicinājumu. Ticu, ka labāk ir būt „nedaudziem, bet labiem”, nevis daudziem, lai pārvērstos par pūli, vai „masu”, kā savulaik teica svētais Ignācijs.

Kādas ir ģenerālkongregācijā pieņemtās vadlīnijas attiecībā uz sadarbību ar citiem, jo īpaši, ar lajiem?

 
Šai ziņā progress nav liels. Tie, kas lasīs ģenerālkongregācijas dokumentus, redzēs, ka daudz kas par sadarbību ir pateikts jau iepriekš. Tas, ko šoreiz esam nolēmuši, ir turpināt strādāt saskaņā ar jau iepriekšējās kongregācijās pieņemtajiem lēmumiem. Sadarbība ar lajiem ir būtiska. Āzijā, piemēram, daudzi mūsu līdzstrādnieki nav pat kristieši.

Pāvests Benedikts XVI lielu uzmanību veltī attiecībām starp ticību un prātu, kā arī dialoga padziļināšanai ar citām kultūrām. Kādas ir Jēzus Sadraudzībai tik raksturīgā intelektuālā apustulāta līnijas?

 
Man personīgi intelektuālo darbu patīk formulēt saskaņā ar tā dziļumu. Intelektuālais darbs nenozīmē tikai pētījumus, grāmatu rakstīšanu, pasniegšanu universitātēs. Visos jautājumos ir „jāiet dziļumā”. Šobrīd demogrāfiskā problēma un paaicinājumu trūkums ir ienesis izmaiņas arī Jēzus Sadraudzībā, jo tie, kas tajā ienāk, vairs nedara tā, kā es to darīju savos septiņpadsmit gados. Toreiz Jēzus Sadraudzībā varēja iestāties jau tūlīt pēc skolas beigšanas. Taču tagad mēs liekam nogaidīt, dot jauniešiem iespēju veikt rūpīgu izšķirošanas procesu un izdarīt nopietnu izvēli. Taču tas ordenī ienes arī sava veida grūtības, jo pie mums bieži vien atnāk jau gados vecāki cilvēki. Ir jārēķinās ar to, ka sagatavošanās noviciātā, garīgā formācija, specializācijas un tai atbilstošās kompetences iegūšana prasa ilgu laiku. Tad, kad mēs bijām vēl septiņpadsmit gadus veci jaunekļi, mums, protams, pietika laika visam šim ilgajam procesam, bet tagad tas rada grūtības. Uzskatu, tātad, ka, lai kur arī mēs atrastos – draudzē, cita veida pastorālajā darbā, kolēģijā, garīgajā centrā – visur ir „jāiet dziļumā”.

Viena no Baznīcas lielākajām problēmām ir pastorālais darbs. Bieži vien trūkst dziļuma, trūkst spēju nodrošināt laju izaugsmi. Jēzus Sadraudzībā domājam, ka tas vienmēr prasa intelektuālu darbu, tas ir, iešanu pie „cilvēka robežām”, pie viņa sirds, izaugsmes, dialoga ar kultūru. Tā ir nozīmīga joma. Tiem, kuriem tas ir iespējams, ir jāienāk universitātēs un jāveic dialogs ar sekulārās pasaules ekspertiem, lai darītu cilvēcīgāku zinātni. Vieni mēs neko nespējam iesākt. Lai panāktu labus rezultātus, ir jāsadarbojas ar dažādām pasaules institūcijām.

Kādas izmaiņas uz jums personīgi ir atstājis pastorālais darbs Āzijā? Ko šodien Āzija var dot universālajai Baznīcai?

 
Es teiktu, ka Āzijā gūtā pieredze manī ir paveikusi ļoti dziļas izmaiņas. Es neesmu no tiem, kas kaut ko izdomā un cenšas to visiem spēkiem uzspiest. Man patīk iedziļināties realitātē. Kad ierados Japānā, iejutos tur diezgan ērti, bez īpašām grūtībām. Man patika apgūt japāņu valodu, vēlāk kultūru un visu pārējo. Man ļoti patīk arī japāņu virtuve, tātad ar grūtībām gandrīz nekur nesaskāros. Pamazām sapratu, ka manī notiek izmaiņas un to ievēroja arī mani draugi Spānijā, ar kuriem sazinājos ar vēstuļu starpniecību. Japānu un japāņu kultūru antropologi salīdzina ar purvu, kas visu iesūc sevī. Tā ir sena un stabila kultūra. Japāņi ir toleranti, atvērti un apzinās, ka viņu kultūra spēj asimilēt, vienmēr paliekot tā pati – līdzīgi purvam, kurš, neraugoties uz to, ka daudz ko ir ierāvis sevī, nepārtrauc būt par to pašu purvu ar tiem pašiem kokiem un ziediem. Savukārt, pie izmaiņām, ko Japāna ir paveikusi manī, varbūt varētu pieskaitīt veidu, kā es uzlūkoju citus cilvēkus, veidoju attiecības ar viņiem, varbūt esmu mazāk prasīgs, bet vairāk pieejams, cenšos pieņemt citu tādu, kāds viņš ir. Bez tam, Japāna man ir mācījusi būt pazemīgam un pašaizliedzīgāk kalpot.

tbildēt uz otro jautājuma daļu ir sarežģītāk. Īstenībā būtu nepieciešams laiks, lai spētu rūpīgāk izvērtēt to, ko Āzija šodien var dot universālajai Baznīcai. Kā jau teicu iepriekš, visam nav jābūt tikai baltam un melnam. Varbūt ir nepieciešams cits veids, lai izprastu Svētos Rakstus, varbūt ir nepieciešams tajos iedziļināties daudz kontemplatīvāk, ar sirdi, varbūt ir nepieciešams līdzsvars starp doktrīnu un gara pieredzi? Japānā lielu uzmanību pievērsu tam, kā budismā cilvēkiem tiek piedāvāta pieredze, tiek mācīts viņus domāt, meditēt, atrast pašiem sevi. Tas ir lielas garīgas prakses process. Es satiku tur arī vairākus itāliešus, kas bija ieradušies, lai praktizētu dzenbudismu, jo Itālijā viņi nebija raduši prakses iespēju, bet varējuši noklausīties tikai teorētiskās lekcijas. Garīgā prakse ir izaugsmes un sevis pazīšanas process, lai augtu Kristū un kopā ar Kristu. Garīgā prakse, bez šaubām, ir tas, ko Baznīca var mācīties no Āzijas. Āzija ir mazāk teorētiska, bet vairāk praktiska. Tajā ir vairāk izaugsmes.

Kāda šodien ir jezuītu loma Baznīcas misijā Ķīnā?

 
Ķīnā darba ir daudz, taču definēt to var pavisam īsi. Viss ir atkarīgs no iespējām, kas pavērsies laika gaitā. Ir jezuīti, kas ir gatavi strādāt, taču vispirms ir jāsaprot, kur un kā. Āzijā vislielākā nozīme ir specializācijai kādā konkrētā jomā, lai spētu veikt konkrētu darbu un efektīvi palīdzēt. Ķīnā ir nepieciešami eksperti, nevis misionāri.

Īpašā jezuītu redzeslokā ietilpst arī Āfrika. Kādas apustuliskā darba līnijas esat izstrādājuši attiecībā uz šo kontinentu?

 
Patiesībā, par Āfriku šai ģenerālkongregācijā nerunājām daudz. Taču skaidrs ir tas, ka mēs vēlamies tai palīdzēt. Šo prioritāti pieņēma jau mans priekšgājējs, tēvs Kolvenbahs. Daudzi Āfrikas jezuītu provinciāli par to atgādināja, taču iniciatīvai ir jānāk no pašas Āfrikas. Atrodoties Romā, ir grūti noteikt, kas Āfrikai ir visvairāk nepieciešams. Viens no lūgumiem, kas ir pienācis no Āfrikas, ir nodibināt universitāti. Āfrikas jezuīti, kas piedalījās ģenerālkongregācijā, sapulcējās atsevišķā, divu dienu ilgā darba grupā, lai izvērtētu tieši to, ko Jēzus Sadraudzība var dot Āfrikai.

Kas no tikko aizvadītās, 35. ģenerālkongregācijas paliks atmiņā visvairāk?

 
Jezuītiem ir divu veidu kongregācijas – tādas, kurās tiek ievēlēts ģenerālis un tādas, kurās šo vēlēšanu nav. Kongregācijās, kurās ir paredzēts ievēlēt ģenerālprepozītu, liela daļa enerģijas tiek patērēta tieši vēlēšanām. Tāpēc ir mazāk diskusiju par citiem argumentiem. Arī šai kongregācijā iedziļinājāmies tikai piecos, sešos tematos, turpretim iepriekšējā varējām publicēt pat divdesmit sešus dokumentus par dažādām tēmām. Šai kongregācijā lielu uzmanību veltījām mūsu attiecībām ar pāvestu un Baznīcu, varētu teikt, ar Baznīcas centru. Mūsu pārdomas vainagoja priekpilna tikšanās ar Benediktu XVI. Redzēju, kā pēc audiences visi staroja. Arī Svētais tēvs izrādīja lielu sirsnību. Mums tas ir svarīgi, jo piešķir sajūtu, ka esam noenkuroti Baznīcā un tai kalpojam. Apzināmies arī, ka veicot šo kalpošanu, ir nepieciešama lielāka elastība mūsu struktūrās. Tāpēc ģenerālkongregācijas dalībnieki man lūdza pārskatīt mūsu struktūras, lai varam vieglāk atbildēt uz mūslaiku prasībām.

Spānijā tūlīt pēc ievēlēšanas jūs nosauca par jauno Arrupi. Kas jūs vieno ar šo savu priekšgājēju, un kādu mantojumu, savukārt, gūstat no tēva Kolvenbaha?

 
Neesmu nedz jaunais Arrupe, nedz jaunais Kolvenbahs, vai kāds cits. Katrs ir tas, kas viņš ir. Arrupe, bez šaubām, ir atstājis uz mani lielu iespaidu – jau tad, kad viņš bija mans provinciāls Japānā. Pirms kļūšanas par ģenerāli, viņš bija mans provinciāls gandrīz četrus gadus. Tas, kas mani Arrupē iespaidoja visvairāk, ir nevis viņa paveiktais – jo katrs kaut ko paveic, bet gan viņa personība. Viņš bija ļoti integrāls, konsekvents un korekts. Neraugoties uz uzskatu atšķirību, vai stilu, viņš vienmēr prata teikt „jā” tam, kas bija nozīmīgs. Manuprāt, Arrupem ir liela līdzība ar svēto Ignāciju, jo sakot „jā” Dievam un Baznīcai, šis „jā” abiem ir bijis īsts un nelokāms. Arrupem nepastāvēja nosacījumi, viņš veltīja visu sevi. Sapratis, ka Evaņģēlija centrā ir nabadzīgie, viņš lika tos arī savas uzmanības centrā, pie tam, ne tikai kalpojot par mediķi un dziedējot atombumbas sprādziena skartos. Viņa veltīšanās nabadzīgajiem bija totāla. Vēl man Arrupē patika tas, ka savu kalpošanu viņš veica ar lielu prieku. Arrupe bija ļoti dzīvespriecīgs un optimistisks vīrs. Tēvs Kolvenbahs ir citāds. Viņš ir intelektuālis. Tas, kas viņā pārsteidz visus, ir viņa gudrība. Viņš ir ļoti zinošs, ar lielisku spriestspēju, prot saskatīt lietas un tūlīt tās izprast. Bez tam, viņam piemīt apbrīnojams iekšējais miers. Viņš prata sekmīgi nostiprināt Jēzus Sadraudzības un tēva Arrupes atstāto mantojumu. Visbeidzot, viņam ir laba humora izjūta. Arrupe bija ļoti jautrs, Kolvenbahs ir mierīga gara cilvēks, kas ir spējis paveikt lielas lietas.

iš