"Kāpēc armēņiem ir četri patriarhi?" – ieskats Armēnijas Baznīcas vēsturē
2. martā sāksies Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Tarčisio Bertones vizīte Armēnijā
un Azerbaidžānā, kur viņš tiksies ar ekleziālājām un valsts autoritātēm. Viena no
šīm zemēm – Armēnija var lepoties ar senu kristietības vēsturi. Tā ir celta uz stingriem
ticības pamatiem, kurus nav spējuši sagraut ne lielās otomaņu impērijas karapūļi,
ne padomju ateisma ideoloģija. Reti kura tauta par savu ticību ir samaksājusi tik
augstu moceklības cenu kā armēņi. Tiesa, gadsimtiem ilgušās vajāšanas daudzus šīs
tautas piederīgos ir izkaisījušas ārpus savas dzimtās zemes robežām. Šodien armēņu
kopienas ir sastopamas gan tuvākajās Armēnijas kaimiņzemēs, gan pavisam tālu no tās,
tomēr dzīvojot svešatnē, armēņi cītīgi sargā savu nacionālo un kristīgo identitāti.
Baznīcu
Armēnijā līdz XI gadsimtam vadīja viens patriarhs – Ečmiadzinas katolikoss, taču šodien
Armēnijas Baznīcā ir veseli četri patriarhi. Lai to izskaidrotu, ir nepieciešams ielūkoties
šīs Baznīcas vēsturē. Līdz ar lielo tautas izceļošanu uz Cilīciju, kur 1073. gadā
tika nodibināta Mazās Armēnijas vietvaldība, Ečmiadzinas katolikoss atstāja savu sēdekli
Kaukāzā un pārcēlās uz jauno armēņu apmešanās vietu. Šī pārcelšanās, kuras rezultātā
Armēnija palika bez garīgā vadoņa, izraisīja dziļu plaisu starp vēsturisko armēņu
dzimteni Kaukāzā un starp Cilīciju.
Savukārt, 1311. gadā, Jeruzalemes armēņu
bīskaps, būdams neapmierināts ar Cilīcijas armēņu tuvināšanos Romai, pieņēma patriarha
titulu. Simts gadus vēlāk, 1441. gadā, Armēnija Kaukāzā, izjūtot nepieciešamību pēc
patriarha, iecēla jaunu katolikosu. Ceturtais patriarhāts izveidojās turku otomaņu
kundzības laikā. Dažus gadus pēc Konstantinopoles iekarošanas, turki 1461. gadā ļāva
nodibināt patriarhātu ar civilās un ekleziālās jurisdikcijas tiesībām pār visiem impērijā
dzīvojošajiem armēņiem.
Tādējādi, Armēnijas Apustuliskā Baznīca līdz pat mūsdienām
ir sadalīta četrās autonomās struktūrās: Ečmiadzinas, Cilīcijas (Sisas), Jeruzalemes
un Konstantinopoles patriarhātos. Vienojošs elements starp šīm struktūrām ir tas,
ka tās visas atzīst Ečmiadzinas katolikosa primātu.
Vēsturiskās precizitātes
labad vēl ir jāpiemin, ka Sisas katolikosāts, kurš tika nodibināts 1293. gadā, turpināja
šeit pastāvēt līdz 1921. gadam. Armēņu genocīds no 1915-1918 gadam patriarham lika
pārcelties vispirms uz Alepo, bet vēlāk, 1930. gadā, uz Antelias, Beirūtas pilsētas
ziemeļos. Šeit Cilīcijas armēņu patriarha sēdeklis atrodas joprojām. Viņa jurisdikcijā
ietilpst Libānas, Sīrijas, Kipras, Irānas un daļa no citu diasporā dzīvojošo armēņu
kopienām – pavisam 400 000 ticīgo.
Jeruzalemes armēņu patriarha jurisdikcijā,
savukārt, ietilpst Svētajā Zemē un Jordānijā dzīvojošie armēņi –ap 4000 ticīgo. Šī
patriarha sēdeklis atrodas Jeruzalemē, svētā Jēkaba Vecākā vārdā nosauktajā klosterī.
Jāpiebilst, ka šī klostera apkārtnē ir attīstījies armēņu kvartāls ar savām baznīcām,
skolām, garīgo semināru, dažādām apvienībām, bibliotēku, tipogrāfiju un armēņu sakrālās
mākslas muzeju.