Vatikāns: blakus nedziedināmi slimam un mirstošam cilvēkam

25. februārī Vatikānā sākās Pontifikālās Akadēmijas par Dzīvību rīkotais starptautiskais kongress. Tā tēma: „Blakus nedziedināmi slimam un mirstošam cilvēkam. Ētiskās un pastorālās darbības norādes”. Uzrunājot tikšanās dalībniekus, Benedikts XVI atgādināja, ka šajā zinātnes un tehnikas straujā progresa laikmetā mēs visi, bet jo sevišķi Baznīca, atrodamies steidzama izaicinājuma priekšā, proti, „plašajā cilvēka dzīvības sfērā mums ir jāienes atklātās patiesības spožums un cerība”. Pāvests aicināja uz nāvi raudzīties ne tikai kā „bioloģisku faktu” vai kādas „biogrāfijas noslēgumu”, bet kā uz „jaunu dzimšanu” un „atjaunotu eksistenci”, ko dāvā „augšāmcēlies Kristus tiem, kuri nav brīvprātīgi pretojušies Viņa Mīlestībai”.

Ar nāvi noslēdzas šīs zemes dzīve, taču reizē paveras pilnīga un galīga dzīve. Pāvests uzsvēra, ka dzīvības Kungs ir kopā ar slimo kā tas, kurš dāvā dzīvību. Nāve tā ir satikšanās ar to, kurš ir dzīvības un mīlestības avots. Mirstošā tikšanās ar Kungu ir dāvana visai Baznīcai. Šī tikšanās bagātina ticīgo savstarpējo garīgo komūniju. Līdz ar to, mirstošo jāatbalsta ne tikai ģimenei, bet, iespēju robežās, plašākam cilvēku lokam, kas kaut kādā veidā bijuši ar viņu saistīti dzīves laikā. Benedikts XVI pasvītroja, ka „nevienam nevajadzētu nomirt vientulībā un pamestībā”.

Rūpes par slimajiem un mirstošajiem ir ne tikai ticīgo, bet „visas sabiedrības” pienākums. Visiem pienākas rūpēties par smagi slimā un mirstošā cilvēka dzīvību un personas cieņu. Benedikts XVI kārtējo reizi atgādināja, ka dzīvību jārespektē katrā tās stadijā. Sevišķi atbildīgi par to ir medicīnas darbinieki.

Runājot konkrēti, jānodrošina nepieciešamo atbalstu katram cilvēkam, kuram tas būtu vajadzīgs – pasvītroja pāvests, norādot, ka pastāv atšķirība starp ‘parastām’ darbībām ārstēšanā un ‘parastiem’ dzīvības uzturēšanas līdzekļiem, un ‘ārkārtējām’ darbībām vai ‘ārkārtējiem’ un ‘riskantiem’ līdzekļiem. No morālā viedokļa, mediķiem pienākas sniegt un, savukārt, pacientiem saņemt atbilstošu medicīnisko palīdzību, kas, izvērtējot konkrētu situāciju, nav uzskatāma par ‘ārkārtēju’.

Paskaidrosim, ka par ‘proporcionālu’ jeb ‘parastu’ jāuzskata tādu ārstēšanu, kurā, ņemot vērā pacienta stāvokli, saprātīgi paredzamie labumi pārspēj ārstēšanās grūtības vai ar to cieši saistītos riskus. Savukārt, par ‘ārkārtēju’, skaidro pāvests, uzskatāma tāda medicīniskā darbība, kas saistīta ar “nozīmīgu risku” vai ir pārmērīgi smaga nasta gan pašiem slimniekiem, viņu tuviniekiem, gan arī veselības aprūpes darbiniekiem. Šādas darbības veikšana, no morālā viedokļa “ir atļauta, taču tā ir fakultatīva”.

Svētais tēvs atgādināja, ka tomēr vienmēr katram cilvēkam jānodrošina nepieciešamā un vajadzīgā aprūpe, kā arī jāatbalsta pārbaudījumu skartās ģimenes. Tas ir gan atsevišķa cilvēka, gan Baznīcas, gan arī visas sabiedrības uzdevums. Uzrunā pāvests kārtējo reizi atgādināja arī tradicionālo, no dabiskā likuma izrietošo, Baznīcas mācību par eitanāziju: Jebkāds eitanāzijas veids ir ētiski nepieļaujams.

Kā mums būtu jāizturas pret tādu ārstēšanu, kas ir saistīta ar lielu risku? Kā izturēties pret paliatīvo aprūpi, kad izdziedināšanas cerības ir zudušas? Kādi principi jāņem vērā sāpju remdināšanas līdzekļu lietošanā? Kā nepārkāpt robežu starp pretsāpju terapiju vai medicīniskās darbības pārtraukšanu un eitanāziju? Šos un citus jautājumus aplūko Pontifikālās Akadēmijas par Dzīvību rīkotā kongresa dalībnieki.

je/rv