Benedikts XVI tikās ar Romas diecēzes jauniešiem, viņu vecākiem un skolotājiem

Svētā Pētera laukumu pildīja Romas diecēzes jaunieši un jaunatnes izglītotāji – vecāki, skolotāji, priesteri, reliģisko institūtu locekļi, katehēti. Viņi bija ieradušies, lai saņemtu pāvesta Benedikta XVI vēstuli par neatliekamo jaunatnes audzināšanas darbu. Lai arī vēstuli pāvests ir adresējis Romas diecēzei, būtībā tā attiecas uz visu universālo Baznīcu, jo īpaši uz Eiropas kontinenta jaunatni un tās audzinātājiem. Uzrunājot klātesošos, Svētais tēvs atzina, ka jaunatnes izglītošanas darbs nekad nav bijis viegls, taču šodien tas ir kļuvis vēl sarežģītāks nekā jebkad agrāk. Tāpēc daudzus vecākus un skolotājus māc kārdinājums atteikties no sev uzticētā uzdevuma. Daudzi pat nespēj vairs saprast, kāda ir viņu misija.

Pāvests piebilda: „Daudzas neskaidrības un šaubas ir ienākušas mūsu sabiedrībā un kultūrā, daudzus izkropļotus attēlus pasniedz sociālās saziņas līdzekļi. Tāpēc, kļūst grūti piedāvāt jaunajām paaudzēm kaut ko vērtīgu un drošu, tādus uzvedības noteikumus un mērķus, kuru dēļ būtu vērts veltīt savu dzīvi. Taču šodien esam šeit sapulcējušies galvenokārt tāpēc, ka jūtamies lielas cerības un spēcīgas paļāvības atbalstīti, tāpēc, ka esam droši, ka tas skaidrais un definitīvais „jā”, ko Kristus teica cilvēku ģimenei (sal. 2 Kor 1,19-20), ir attiecināms arī uz mūsdienu bērniem, pusaudžiem un jauniešiem. Tāpēc arī mūsdienās audzināšanas darbs ir iespējams. Tam ir jākļūst par degsmi, kuru esam aicināti nest sirdī, par kopēju uzdevumu, kurā katrs ir aicināts iesaistīties ar savu devumu.”

Vispirms pāvests vērsās pie bērnu vecākiem, aicinot viņus vienmēr palikt uzticīgiem savstarpējai mīlestībai, jo tā ir pirmā un vislielākā dāvana, kura ir nepieciešama bērniem, lai tie varētu augt veselīga saprāta garā, ticēt sev un dzīvei, un tādējādi, paši smelties spēju patiesi un dāsni mīlēt. Benedikts XVI piebilda: „Lai labums, ko jūs vēlaties sagādāt saviem bērniem, piešķir jums patiesa audzinātāja stilu un drosmi, lai jūs, sniedzot korektu dzīves liecību un izrādot nepieciešamo stingrību, palīdzat viņiem skaidri atšķirt labo no ļaunā, un veidot stipru dzīves regulu, kas jaunatnei būs nepieciešama nākotnes pārbaudījumos. Tādējādi, jūs dosiet saviem bērniem bagātīgu un ilgstošu mantojumu, kas sastāv no ikdienā piekoptas ticības dzīves piemēra.”

Turpinot, Benedikts XVI uzrunāja jaunatnes audzinātājus skolās. Viņš teica: „Mācīt, nozīmē atbalstīt vēlmi izzināt un saprast. Šī vēlme ir ierakstīta katrā cilvēkā, taču visspēcīgāk un spontānāk tā izpaužas bērnos, pusaudžos un jauniešos. Tāpēc, jūsu uzdevums nevar aprobežoties ar jēdzienu skaidrojumu un informācijas sniegšanu, atstājot novārtā lielo jautājumu par patiesību, jo īpaši, par to patiesību, kas var kalpot par pavadoni dzīvē.”

Pāvests atgādināja, ka skolotājiem, ciešā vienotībā ar vecākiem, ir uzticēta dižā personas audzināšanas māksla. Pie tam, tie, kas māca kristīgajās skolās, ir aicināti izvērst tādu audzināšanas programmu, kuras centrā atrodas Jēzus Kristus un Viņa Evaņgēlijs.

Vēršoties, savukārt, pie priesteriem, reliģiskajiem un reliģiskajām, katehētiem, draudžu aktīvistiem, ekleziālo apvienību locekļiem, sporta un atpūtas centru darbiniekiem, pāvests mudināja vienmēr izturēties pret bērniem, pusaudžiem un jauniešiem ar tādām pašām jūtām, ar kādām pret viņiem izturējās Jēzus Kristus (sal. Fil 2,5). „Esiet viņiem uzticami draugi, kuros viņi var sajust paša Jēzus draudzību. Vienlaikus lieciniet par patiesību, kas dara brīvus (sal. Jņ 8,32) un jaunajām paaudzēm norāda dzīvības ceļu,” teica Benedikts XVI.

Uzrunas noslēgumā pāvests uzsvēra, ka audzināšana nav tikai izglītības darbinieku pienākums. Tās ir attiecības starp personām. Laika gaitā šais attiecībās aizvien vairāk ienāk brīvība un pašu audzināmo atbildība. Tāpēc Svētais tēvs vērsās pie bērniem, pusaudžiem un jauniešiem, aicinot viņus būt par savas morālās, kultūras un garīgās izaugsmes kaldinātājiem. Pāvests piebilda: „Tātad, no jums tiek gaidīts, lai jūs brīvi pieņemat savā sirdī, prātā un dzīvē patiesības, labuma un skaistuma mantojumu, kurš ir izveidots daudzu gadsimtu gaitā un kura centrā atrodas Jēzus Kristus. Jūsu kārta ir atjaunot un vēl vairāk attīstīt šo mantojumu, atbrīvojot to no daudzajiem meliem un nomelnojumiem, kas to bieži padara nepazīstamu un izraisa vienaldzību un vilšanos. Apzinieties, ka šai nebūt ne vieglajā gājumā jūs neesat vieni. Jums blakus atrodas ne tikai jūsu vecāki, skolotāji, priesteri, draugi, bet arī Dievs, kas mūs visus ir radījis un kas ir mūsu siržu slepenais viesis. Viņš no iekšienes apgaismo mūsu prātu, mūsu brīvību, kas mums bieži vien šķiet trausla un nenoturīga, Viņš virza pa patiesības ceļu. Visvairāk mēs varam uzticēties tieši Viņam.”

iš