Latvijas Katoliskajā Baznīcā jauns teoloģijas zinātņu doktors
Pirmdien, 18. februārī, doktora disertāciju teoloģijā Pontifikālajā Laterāna universitātē
aizstāvēja priesteris Zbigņevs Stankevičs. Par šo disertāciju, kuras temats saucas
„Laikmeta pāreja un atklāsme. Modernitāte kā teoloģisks jautājums Bernarda Veltes
domā” (itāliski „Transizione epocale e rivelazione. La modernità come questione
teologica nel pensiero di B.Welte”), viņš saņēma augstāko novērtējumu Summa
cum laude. Disertācijas darba galvenais relators bija profesors Pjero Koda, korelatori
profesore Andžela Ales Bello un Ļubomirs Žaks.
Zinātniskās tēzes aizstāvēšana
notika publiski, tādējādi ļaujot piedalīties interesentiem un līdzjutējiem, kas kuplā
skaitā bija sapulcējušies Laterāna universitātes Akadēmiskā senāta aulā. Klāt bija
vairāki universitātes profesori un studenti. Ar savu klātbūtni aizstāvēšanas ceremoniju
pagodināja viesis no Latvijas, Jelgavas diecēzes bīskaps, Viņa Ekselence Antons Justs.
Piedalījās arī Romā studējošie Latvijas Katoliskās Baznīcas priesteri, Vatikāna radio
darbinieki un citas ieinteresētas personas.
Prezentējot tēzi, doktorants vispirms
iepazīstināja ar temata aktualitāti. Viņš atgādināja, ka Vatikāna II koncils ir aicinājis
izšķirt „laika zīmes”, atklājot, kā Svētais Gars mūs „uzrunā” arī caur laikmeta notikumiem
un pārmaiņām, jo no šīs izšķiršanas spējas ir atkarīga Baznīcas evaņģelizējošā misija.
XX gadsimta teologs un reliģijas filozofs, vācu tautības priesteris Bernards Velte,
kura domas aspektus savā darbā aplūko Zbigņevs Stankevičs, lielu uzmanību ir veltījis
Rietumu kultūras un sociālajiem procesiem saistībā ar pasaules kontekstu. Doktorants
atzinās, ka tieši Veltes tālredzības spēja, viņa domas aktualitāte mūsdienās, rosinājusi
padziļināt viņa studijas. Bernards Velte, kura dzīves laiks sakrita arī ar II Pasaules
kara gadiem nacistiskajā Vācijā, sava laika notikumos un pārmaiņās ir centies saskatīt
Dieva klātbūtnes zīmes un atklāt, kādā veidā dievišķā Apredzība mūs vēlas vadīt cauri
modernitātes laikmeta norisēm.
Priesteris Zbigņevs Stankevičs savā darbā ir
centies izpētīt Bernarda Veltes teoloģisko un filozofisko domu par laikmeta pārmaiņām,
īpašā veidā izanalizējot modernitātes un kristīgās atklāsmes mijiedarbību, un atklāt
jaunās iespējas, ko tā paver teoloģijai. „Vadoties pēc pārliecības, ka Dievs ir klātesošs
un turpina darboties pasaulē, es izvirzīju sekojošu sava darba hipotēzi,” teica jaunais
teoloģijas zinātņu doktors, proti, ka „modernitātei, neraugoties uz tās divkosību
un daudzajiem negatīvajiem iznākumiem, tomēr ir ko teikt Baznīcai, un ka tā var palīdzēt
rast atbilstošāku valodu, kādā izteikt kristīgo atklāsmi mūsdienu cilvēkam.”
Apkopojot
pētījuma rezultātus, Zbigņevs Stankevičs uzsvēra, ka modernitātes un atklāsmes konfrontācija
ir bijusi iespējama, pateicoties pieredzes un vēsturiskuma kategorijām, kas ir izteiktas
mūsdienu laikmetā, un ko Velte ir izmantojis modernitātes izpētē. Pamatojoties uz
Veltes atziņām, priesteris ir izanalizējis modernitātes kristīgās saknes un nonācis
pie secinājuma, ka šai perspektīvā dažādi mūsdienu laikmeta uzstādījumi var tikt izprasti
kā centieni piemērot lietas, kas piemīt kristietībai, bet kuras zināmā mērā ir aizmirsuši
paši kristieši. Taču šos modernitātes uzstādījumus ir iezīmējis arī netaisnības noslēpums
(misterium iniquitatis).
Tāpēc modernitātes attīstību var ietvert dramatiskas
nespējas kontekstā ticības gaismā pieņemt prasīgu un harmonisku prāta autonomijas
skatījumu, kas aizsākās viduslaiku beigās un veda pie kristietības un kultūras šķelšanās.
Rezultātā, modernitātes laikmetā notika šķelšanās starp ticību un prātu, un vēlāk
arī starp ticību un vēsturi.
Rietumu pasaules kultūru priesteris Zbigņevs Stankevičs
salīdzina ar evaņģēlisko „pazudušā dēla” līdzību. Tādējādi, tēva māju atstāšana tiek
pielīdzināta reliģiskās pieredzes zudumam pēdējos gadsimtos, ko izraisa vienmēr aprēķinošs
un plānojošs prāts, un kā rezultātā dominē zinātne un tehnika. Grūtības, ar kurām
pazudušais dēls saskaras tūlīt pēc tam, kad ir atstājis tēva māju, disertācijas autors
salīdzina ar mūsdienu cilvēka apziņu, kas nekritiski izvērtējot savu gājumu, nonāk
strupceļā. Tam par piemēru kalpo daudzās pašnāvības un depresijas. Visbeidzot, pazudušā
dēla ceļš atpakaļ uz tēva mājām tiek salīdzināts ar centieniem atgūt saikni starp
ticību un prātu, respektējot modernitātes prasības, un cenšoties piemērot mūsdienu
laikmeta instrumentus.
Noslēdzot sava darba prezentāciju, priesteris Zbigņevs
Stankevičs uzsvēra, ka kristīgās domas neatliekams uzdevums ir atsākt Baznīcas tēvu
uzsākto gājumu. Tas bija auglīgais Svēto Rakstu atklāsmes un grieķu filozofijas dialogs,
kas ļāva iedzīvināt ticību tālaika kultūrā. Arī šodien situācija nav atšķirīga – runa
ir par Evaņģēlija „sāls” ielikšanu modernitātes laikmeta „zemē”.