Pirmās liecības par domstarpībām kristiešu vidū atrodam jau apustuļa Pāvila Pirmajā
vēstulē korintiešiem (1Kor 1,10 sek). Pirmo nopietnu šķelšanos Baznīca piedzīvo 5.
gadsimtā un tā saistīta ar doktrinālajiem strīdiem. Tad seko lielā shisma, kad 1054.
gadā atšķeļas Pareizticīgā Baznīca. Savukārt 16. gadsimtā Reformācijas rezultātā izveidojas
jaunas ekleziālās kopienas.
Nestoriāņi
Nestoriāņu šķelšanās notiek
431. gadā Efezas koncila laikā un ir saistīta ar kristoloģiskajām kontroversijām.
Nestoriāņi – Konstantinopoles patriarha Nestorija sekotāji – neatzina Kristus divas
dabas, bet gan pasludināja divas personas – Dievu un cilvēku, kuri savā starpā ir
vienotas nevis substanciāli, bet gan morāli. Kristus cilvēcīgums tiek uztverts kā
sava veida „templis”, kas uzņem dievību. Līdz ar to Vissvētākā Jaunava Marija netika
atzīta par theotokos – Dieva dzemdētāju, jo ir tikai Kristus – cilvēka māte.
Nestoriāņu
kopienas izplatījušās Mezopotāmijā, Indijā un nonāca līdz par Ķīnai. Tās tika arī
Persijas impērijas atbalstītas anti-bizantiešu politikas ietvaros. Mūsdienās nestoriāņu
kopienas mazā skaitā pastāv Indijā. Pašreizējais patriarhs, kurš nes katolikosa
titulu ir viņa svētība Mar-Dinka IV ar rezidenci Teherānā un kurš šajā amatā ir kopš
1975. gada. Nestoriāņu Baznīcas oficiālais nosaukums ir Senā Austrumu Apustuliskā
Baznīca.
Jāatzīst, ka gadsimtu gaitā dažādas nestoriāņu kopienas ir atgriezušās
vienībā ar Romu. Tā 1445. gadā vienība tika panākta ar Kipras kopienām, savukārt 1599.
gadā ar Sīru-malabariešu Baznīcu Indijā. Nestoriāņu pēcteči Sīrijā tiek saukti par
kaldejiem. 16. gadsimtā notiek vairāki mēģinājumi atjaunot vienību starp Romas un
kaldeju Baznīcām un metropolīts Abdihs tiek aicināts piedalīties Tridentas Koncilā.
Viena ticīgo daļa atgriežas Katoliskajā Baznīcā 1551. gadā. Paralēli tiek izveidota
Kaldiešu Baznīca. Kopš tā laika termins kaldeji tiek attiecināts uz nestoriāņupēctečiem, kas pakļauti Romas pāvestam un praktizē austrumsīru ritu. Pašreizējais
kaldeju katoļu patriarhs ir viņa svētība Emanuēls III, kas 2007. gada 24. novembrī
tika iecelts par kardinālu. Viņa rezidence atrodas Bagdādē.
Monofizīti
Mūsdienās
pie monofizītiem pieder koptu un armēņu Baznīcas, kas balstās arhimandrīta Eitiha
teoloģijā par Kristus dabu. Eitihs uzskatīja, ka Kristum ir tikai dievišķā daba. No
tā arī cēlies nosaukums monofizisms – viena daba. Šo maldu mācību 451. gadā nosodīja
Kalcedonas koncils.
Monofizisms attīstījās daudzos Romas Impērijas reģionos,
bet īpaši Ēģiptē, Etiopijā, Sīrijā un Armēnijā. Mūsdienās šīs joprojām eksistējošās
Baznīcas sauc sevi par apustuliskajām, tādējādi tiekot sajauktas ar Kalcedonas
koncilu atzinušajām – pareizticīgo un katoļu Baznīcām. Kas attiecas uz koptu doktrīnu,
termins monofizisms tiek lietots lai apzīmētu vienīgo Kristus dabu, kurā dievišķais
un cilvēciskais aspekti ir nešķirami un vienlīdz svarīgi.
Shizma starp Rietumiem
un Austrumiem
Šķelšanās starp Austrumu un Rietumu kristiešiem notiek 1054.
gadā. Tomēr iemesli tam ir meklējami jau krietni agrāk. Baznīcas šķelšanās pamatā
ir daudzi faktori – doktrinārie, teoloģiskie, lingvistiskie, politiskie un ģeogrāfiskie.
1043. gadā par Konstantinopoles patriarhu kļūst Mihails Celulārijs un sāk aktīvu darbību
pret latīņu Baznīcu, balstoties teoloģiskajā diskusijā par Svētā Gara dabu, kas saistīts
ar filioque iekļaušanu Nīcējas Ticības apliecinājumā rietumos.
Kā galvenos
lielās shizmas motīvus varētu nosaukt: vispirms jau pieminētā filioque iekļaušana
Ticības apliecinājumā rietumos, ko Austrumu Baznīca atzina kā nekanonisku rīcību,
jo tas ir pretrunā ar Efezas koncila lēmumu nemainīt Ticības apliecinājumu bez Vispārējā
koncila piekrišanas. Šis filioque jautājums radies VI gadsimtā Spānijā kā reakcija
uz ariāņu maldu mācību. Lai atbalstītu tradicionālo teoloģiju, spāņu klērs nolēma
pārformulēt Credo artikulu par Svēto Garu, definējot, ka tas „no Tēva un Dēla iziet”.
Kā
nākamo varam minēt disputu par pāvesta primātu: vai Romas patriarham pienākas lielāka
vara nekā pārējiem četriem – Konstantinopoles, Antiohijas, Aleksandrijas un Jeruzalemes
patriarhiem. Visi pieci patriarhi atzina, ka Romas bīskapam pienāks lielāks gods un
pirmā vieta starp pārējiem (primus inter paris), bet nebija ar mieru, ka pārējie
ir pakļauti šī viena jurisdikcijai.
Kā trešo jāatzīmē disputi par to, kurai
Baznīcai pieder jurisdikcija Balkānos. Ceturtais iemesls – Konstantinopoles patriarha
tituls – ekumēniskais patriarhs; to neatbalstīja Roma, saskatot pretenzijas uz universālu
varu Baznīcā. Kā vienu no nākamajiem iemesliem vēsturnieki min cezaropapismu – veidu,
kā zināmā mērā paturēt laicīgo un garīgo varu vienās rokās.
Tālāk seko Antiohijas,
Aleksandrijas un Jeruzalemes patriarhu ietekmes mazināšanās Islāma izplatīšanās rezultātā.
Attiecības starp Baznīcām arvien vairāk tika uztvertas kā konflikts starp Romu un
Konstantinopoli. Visbeidzot arī atšķirības liturģiskajās praksēs, kuras Austrumos
tika uzskatītas par jauninājumiem: kā piemēru varam minēt raudzētās maizes lietošanu
Euharistijā. Arī konsekrētās maizes iemērkšana konsekrētajā vīnā daudzkārt tika Romas
nosodītas, tiesa gan, nekad shizmas ietvaros.
1054. gadā pāvests Leons IX nosūta
uz Konstantinopoli savu legātu – kard. Umberto di Silva Candida, lai mēģinātu atrisināt
šo kritisko stāvokli, tomēr vizīte piedzīvo visļaunāko iznākumu – 1054. gada 16. jūlijā
pāvesta legāts novieto uz Svētās Sofijas katedrāles altāra bullu par patriarha Mihaila
Celulārija ekskomuniku. Šis akts tiek uztverts kā visas Austrumu Baznīcas izslēgšana
un patriarhs, ar pārējo patriarhu atbalstu, atbild līdzīgā veidā, ekskomunicējot pāvestu
Leonu IX un līdz ar viņu arī visu Romas Baznīcu. Oficiālie Baznīcu pārstāvji viens
otram uzliek anatēmas. Tā izveidojas Romas Katoliskā Baznīca un Pareizticīgā Baznīca,
katrai paturot Vienas, Svētas, Katoliskas un Apustuliskas Baznīcas vārdu.
Jāatzīmē, ka gadsimtu gaitā ir bijuši mēģinājumi panākt vienību. Vērā ņemamas
ir divas vienošanās – 1274. gadā II Lionas koncilā un 1439. gadā Bazilejas koncilā.
Tomēr šo koncilu lēmumi netika Pareizticīgās Baznīcas atzīti. Pastāv arī gadījumi,
kad pareizticīgas kopienas maina jurisdikciju un kļūst par Austrumu rita katoļu Baznīcām.
Vēsturiski
nozīmīga tikšanās notiek 1964. gada 5. janvārī, kad Konstantinopoles patriarhs Atenogors
I un Romas pāvests Pāvils VI satiekas Jeruzalemē. Viņu miera skūpsts un kopīgais paziņojums
par izlīgšanu ir pirmais oficiālais kopīgais akts kopš 1054. gada. Kopīgā pareizticīgo
– katoļu deklarācija tiek vienlaicīgi izziņota 1965. gada 7. decembrī Romā – II Vatikāna
Koncila ietvaros un Konstantinopolē. Kopīgi tiek atzīts, ka ekskomuniku viena otram
uzlika iesaistītās personas, nevis Baznīcas. Tas gan nenozīmē šķelšanās beigas, tomēr
izsaka lielo vēlmi pēc vienības.
2004. gada 27. novembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila
II lēmumu, Konstantinopolei tiek atgrieztas divu izcilo svēto un Konstantinopoles
patriarhu Jāņa Hrizostoma un Gregora no Naziances relikvijas. 2005. gada 8. aprīlī,
līdzās pārējiem Austrumu Baznīcu vadītājiem, patriarhs Bartolomejs I piedalās pāvesta
Jāņa Pāvila II bērēs.
2006. gada 30. novembrī Konstantinopolē Bartolomejs I
uzņem pāvestu Benediktu XVI, parakstot kopīgu deklarāciju un uzsverot dialoga nepieciešamību
starp divām Baznīcām. Paredzams, ka šī gada martā patriarhs Bartolomejs I ieradīsies
Romā, lai tiktos ar pāvestu un piedalīties Pontifikālās Austrumu Institūta 90 gadu
jubilejas svinībās.