2008-01-25 16:40:11

Ieskats atšķelto Baznīcu vēsturē


Pirmās liecības par domstarpībām kristiešu vidū atrodam jau apustuļa Pāvila Pirmajā vēstulē korintiešiem (1Kor 1,10 sek). Pirmo nopietnu šķelšanos Baznīca piedzīvo 5. gadsimtā un tā saistīta ar doktrinālajiem strīdiem. Tad seko lielā shisma, kad 1054. gadā atšķeļas Pareizticīgā Baznīca. Savukārt 16. gadsimtā Reformācijas rezultātā izveidojas jaunas ekleziālās kopienas.

Nestoriāņi

Nestoriāņu šķelšanās notiek 431. gadā Efezas koncila laikā un ir saistīta ar kristoloģiskajām kontroversijām. Nestoriāņi – Konstantinopoles patriarha Nestorija sekotāji – neatzina Kristus divas dabas, bet gan pasludināja divas personas – Dievu un cilvēku, kuri savā starpā ir vienotas nevis substanciāli, bet gan morāli. Kristus cilvēcīgums tiek uztverts kā sava veida „templis”, kas uzņem dievību. Līdz ar to Vissvētākā Jaunava Marija netika atzīta par theotokos – Dieva dzemdētāju, jo ir tikai Kristus – cilvēka māte.

Nestoriāņu kopienas izplatījušās Mezopotāmijā, Indijā un nonāca līdz par Ķīnai. Tās tika arī Persijas impērijas atbalstītas anti-bizantiešu politikas ietvaros. Mūsdienās nestoriāņu kopienas mazā skaitā pastāv Indijā. Pašreizējais patriarhs, kurš nes katolikosa titulu ir viņa svētība Mar-Dinka IV ar rezidenci Teherānā un kurš šajā amatā ir kopš 1975. gada. Nestoriāņu Baznīcas oficiālais nosaukums ir Senā Austrumu Apustuliskā Baznīca.

Jāatzīst, ka gadsimtu gaitā dažādas nestoriāņu kopienas ir atgriezušās vienībā ar Romu. Tā 1445. gadā vienība tika panākta ar Kipras kopienām, savukārt 1599. gadā ar Sīru-malabariešu Baznīcu Indijā. Nestoriāņu pēcteči Sīrijā tiek saukti par kaldejiem. 16. gadsimtā notiek vairāki mēģinājumi atjaunot vienību starp Romas un kaldeju Baznīcām un metropolīts Abdihs tiek aicināts piedalīties Tridentas Koncilā. Viena ticīgo daļa atgriežas Katoliskajā Baznīcā 1551. gadā. Paralēli tiek izveidota Kaldiešu Baznīca. Kopš tā laika termins kaldeji tiek attiecināts uz nestoriāņu pēctečiem, kas pakļauti Romas pāvestam un praktizē austrumsīru ritu. Pašreizējais kaldeju katoļu patriarhs ir viņa svētība Emanuēls III, kas 2007. gada 24. novembrī tika iecelts par kardinālu. Viņa rezidence atrodas Bagdādē.

Monofizīti

Mūsdienās pie monofizītiem pieder koptu un armēņu Baznīcas, kas balstās arhimandrīta Eitiha teoloģijā par Kristus dabu. Eitihs uzskatīja, ka Kristum ir tikai dievišķā daba. No tā arī cēlies nosaukums monofizisms – viena daba. Šo maldu mācību 451. gadā nosodīja Kalcedonas koncils.

Monofizisms attīstījās daudzos Romas Impērijas reģionos, bet īpaši Ēģiptē, Etiopijā, Sīrijā un Armēnijā. Mūsdienās šīs joprojām eksistējošās Baznīcas sauc sevi par apustuliskajām, tādējādi tiekot sajauktas ar Kalcedonas koncilu atzinušajām – pareizticīgo un katoļu Baznīcām. Kas attiecas uz koptu doktrīnu, termins monofizisms tiek lietots lai apzīmētu vienīgo Kristus dabu, kurā dievišķais un cilvēciskais aspekti ir nešķirami un vienlīdz svarīgi.

Shizma starp Rietumiem un Austrumiem

Šķelšanās starp Austrumu un Rietumu kristiešiem notiek 1054. gadā. Tomēr iemesli tam ir meklējami jau krietni agrāk. Baznīcas šķelšanās pamatā ir daudzi faktori – doktrinārie, teoloģiskie, lingvistiskie, politiskie un ģeogrāfiskie. 1043. gadā par Konstantinopoles patriarhu kļūst Mihails Celulārijs un sāk aktīvu darbību pret latīņu Baznīcu, balstoties teoloģiskajā diskusijā par Svētā Gara dabu, kas saistīts ar filioque iekļaušanu Nīcējas Ticības apliecinājumā rietumos.

Kā galvenos lielās shizmas motīvus varētu nosaukt: vispirms jau pieminētā filioque iekļaušana Ticības apliecinājumā rietumos, ko Austrumu Baznīca atzina kā nekanonisku rīcību, jo tas ir pretrunā ar Efezas koncila lēmumu nemainīt Ticības apliecinājumu bez Vispārējā koncila piekrišanas. Šis filioque jautājums radies VI gadsimtā Spānijā kā reakcija uz ariāņu maldu mācību. Lai atbalstītu tradicionālo teoloģiju, spāņu klērs nolēma pārformulēt Credo artikulu par Svēto Garu, definējot, ka tas „no Tēva un Dēla iziet”.

Kā nākamo varam minēt disputu par pāvesta primātu: vai Romas patriarham pienākas lielāka vara nekā pārējiem četriem – Konstantinopoles, Antiohijas, Aleksandrijas un Jeruzalemes patriarhiem. Visi pieci patriarhi atzina, ka Romas bīskapam pienāks lielāks gods un pirmā vieta starp pārējiem (primus inter paris), bet nebija ar mieru, ka pārējie ir pakļauti šī viena jurisdikcijai.

Kā trešo jāatzīmē disputi par to, kurai Baznīcai pieder jurisdikcija Balkānos. Ceturtais iemesls – Konstantinopoles patriarha tituls – ekumēniskais patriarhs; to neatbalstīja Roma, saskatot pretenzijas uz universālu varu Baznīcā. Kā vienu no nākamajiem iemesliem vēsturnieki min cezaropapismu – veidu, kā zināmā mērā paturēt laicīgo un garīgo varu vienās rokās.

Tālāk seko Antiohijas, Aleksandrijas un Jeruzalemes patriarhu ietekmes mazināšanās Islāma izplatīšanās rezultātā. Attiecības starp Baznīcām arvien vairāk tika uztvertas kā konflikts starp Romu un Konstantinopoli. Visbeidzot arī atšķirības liturģiskajās praksēs, kuras Austrumos tika uzskatītas par jauninājumiem: kā piemēru varam minēt raudzētās maizes lietošanu Euharistijā. Arī konsekrētās maizes iemērkšana konsekrētajā vīnā daudzkārt tika Romas nosodītas, tiesa gan, nekad shizmas ietvaros.

1054. gadā pāvests Leons IX nosūta uz Konstantinopoli savu legātu – kard. Umberto di Silva Candida, lai mēģinātu atrisināt šo kritisko stāvokli, tomēr vizīte piedzīvo visļaunāko iznākumu – 1054. gada 16. jūlijā pāvesta legāts novieto uz Svētās Sofijas katedrāles altāra bullu par patriarha Mihaila Celulārija ekskomuniku. Šis akts tiek uztverts kā visas Austrumu Baznīcas izslēgšana un patriarhs, ar pārējo patriarhu atbalstu, atbild līdzīgā veidā, ekskomunicējot pāvestu Leonu IX un līdz ar viņu arī visu Romas Baznīcu. Oficiālie Baznīcu pārstāvji viens otram uzliek anatēmas. Tā izveidojas Romas Katoliskā Baznīca un Pareizticīgā Baznīca, katrai paturot Vienas, Svētas, Katoliskas un Apustuliskas Baznīcas vārdu.

Jāatzīmē, ka gadsimtu gaitā ir bijuši mēģinājumi panākt vienību. Vērā ņemamas ir divas vienošanās – 1274. gadā II Lionas koncilā un 1439. gadā Bazilejas koncilā. Tomēr šo koncilu lēmumi netika Pareizticīgās Baznīcas atzīti. Pastāv arī gadījumi, kad pareizticīgas kopienas maina jurisdikciju un kļūst par Austrumu rita katoļu Baznīcām.

Vēsturiski nozīmīga tikšanās notiek 1964. gada 5. janvārī, kad Konstantinopoles patriarhs Atenogors I un Romas pāvests Pāvils VI satiekas Jeruzalemē. Viņu miera skūpsts un kopīgais paziņojums par izlīgšanu ir pirmais oficiālais kopīgais akts kopš 1054. gada. Kopīgā pareizticīgo – katoļu deklarācija tiek vienlaicīgi izziņota 1965. gada 7. decembrī Romā – II Vatikāna Koncila ietvaros un Konstantinopolē. Kopīgi tiek atzīts, ka ekskomuniku viena otram uzlika iesaistītās personas, nevis Baznīcas. Tas gan nenozīmē šķelšanās beigas, tomēr izsaka lielo vēlmi pēc vienības.

2004. gada 27. novembrī ar pāvesta Jāņa Pāvila II lēmumu, Konstantinopolei tiek atgrieztas divu izcilo svēto un Konstantinopoles patriarhu Jāņa Hrizostoma un Gregora no Naziances relikvijas. 2005. gada 8. aprīlī, līdzās pārējiem Austrumu Baznīcu vadītājiem, patriarhs Bartolomejs I piedalās pāvesta Jāņa Pāvila II bērēs.

2006. gada 30. novembrī Konstantinopolē Bartolomejs I uzņem pāvestu Benediktu XVI, parakstot kopīgu deklarāciju un uzsverot dialoga nepieciešamību starp divām Baznīcām. Paredzams, ka šī gada martā patriarhs Bartolomejs I ieradīsies Romā, lai tiktos ar pāvestu un piedalīties Pontifikālās Austrumu Institūta 90 gadu jubilejas svinībās.

Mihails Volohovs








All the contents on this site are copyrighted ©.