Jēzus Sadraudzības prepozīta Adolfo Nikolasa pateicības dievkalpojums Romas Jēzus baznīcā

Svētdienas pēcpusdienā pirmo Svēto Misi Jēzus Sadraudzības jaunā ģenerāļa statusā celebrēja t. Adolfo Nikolass. Uz dievkalpojumu jezuītu galvenajā dievnamā – Romas Il Gesù baznīcā pulcējās gan 35. ordeņa ģenerālkongregācijas dalībnieki – jezuītu pārstāvji no dažādām pasaules zemēm, vairāki citu reliģisko institūtu piederīgie un laji. Klāt bija arī jezuītu vadītās pontifikālās Gregora universitātes studenti, kā arī citu mācību iestāžu pārstāvji. Svētās Mises laikā dievnamā rosījās daudzi televīzijas operatori un fotokorespondenti no dažādiem pasaules preses izdevumiem.

Celebranti baznīcā ieradās garā procesijā no blakusesošajām svētā Ignācija istabām, kur jaunajam Jēzus Sadraudzības prepozītam viņa līdzbiedri bija svinīgi nolasījuši ordeņa konstitūciju. Sākot Svētās Mises homīliju, t. Adolfo Nikolass teica, ka šis nebūs viņa vēstījums pasaulei, bet gan pārdomas par svētdienas Svēto Rakstu lasījumiem. Pamatojoties uz tiem, jezuītu ģenerālis aicināja uzkavēties pārdomās par kristiešu misiju pasaulē. Jau pravietis Isajs ir norādījis uz kalpošanu. Tēvs Nikolass apstiprināja: „Tā ir skaidra vēsts par to kāda ir mūsu – kā jezuītu, kā kristiešu, kā Dieva tautas misija. Dievs mūs dara par kalpiem un rod tajā labpatiku. Jo vairāk kalpojam, jo vairāk tas patīk Dievam. Domāju, ka kalpa attēls ir tas, kas šodien mums būtu jānes sev līdz.”

Tēvs Adolfo Nikolass atzīmēja, ka masu mediji šais dienās, runājot par Jēzus Sadraudzības prepozītu maiņu, bieži izmanto tādu klišeju kā „melnais pāvests”, taču tas ir tik virspusēji, ka tam nav nekāda sakara ar realitāti. Šāda klišeja var likties derīga tikai tiem, kam patīk sarunas par politiku. Runājot par kalpošanu, jezuītu ģenerālpriekšnieks atkal pievērsās pravieša Isaja teiktajam, ka „kalpošana patīk Dievam.” Tā ir kalpošana Baznīcai, kalpošana pasaulei, kalpošana cilvēkiem, kalpošana Evaņģēlijam. Arī svētais Ignācijs ir aicinājis „kalpot un mīlēt visās lietās”, bet pāvests Benedikts XVI atgādina, ka „Dievs ir mīlestība”. Pravietis Isajs liek saprast arī, kur slēpjas kalpa spēks. Tas ir tikai Dievā. Tēvs Nikolass piebilda: „Mums nav neviena cita spēka – ne politikas vai naudas ārējā spēka, vai sociālās komunikācijas līdzekļu spēka, ne iekšējā kultūras meklējumu spēka, ne studiju, ne akadēmisko titulu spēka. Mums ir tikai Dieva spēks, kā tas ir nabadzīgajiem.”

Tēvs Nikolass atcerējās, ka strādājot Japānā, viņam dziļi atmiņā iespiedusies saruna ar kādu filipīniešu tautības sievieti, kura, būdama emigrācijā, ļoti daudz izcietusi cenšoties integrēties Japānas sabiedrībā. Vienu dienu viņa esot satikusi citu filipīnieti, kas lūgusi padomu, pastāstot, ka viņa ar lielām grūtībām spēj sadzīvot ar savu vīru un nezinot, vai šķirties no viņa, vai turpināt dzīvot kopā. Uz to pirmā esot atbildējusi: „tagad nezinu ko tev teikt, bet atnāc man līdzi uz baznīcu, palūgsimies, jo mums nabadzīgajiem, palīdz tikai Dievs”. Tēvs Nikolass atzinās, ka tas viņu ļoti aizkustinājis, jo, patiešām, nabadzīgajiem tikai Dievs ir palīgs un spēks.

Raugoties uz klātesošajiem līdzbrāļiem, Jēzus Sadraudzības prepozīts atzina, ka viņi pārstāv visas tautas. Tās ir ģeogrāfiskās tautas, taču, iespējams, ka ir citas „tautas”, citas kopienas, kas nav vis ģeogrāfiskas, bet gan sastāvošas no cilvēkiem, un kurām ir nepieciešama palīdzība. Šīs tautas veido nabadzīgie un atstumtie. Šai globalizācijas laikmetā pieaug to cilvēku skaits, kuri tiek atstumti pavisam, jo pašreizējā sabiedrībā ir vieta tikai lielajiem un spēcīgajiem, bet ne mazajiem.

Adolfo Nikolass pastāstīja, ka sestdien, tūlīt pēc tam, kad pārvarējis pirmo šoku par sevis ievēlēšanu Jēzus Sadraudzības ģenerāļa amatā, un sācis saņemt līdzbrāļu sveicienus, viens no viņiem pazemīgi, gandrīz čukstus esot piekodinājis „neaizmirsti nabadzīgos!” Šis brāļa sveiciens viņam šķitis visnozīmīgākais, kas atgādinājis arī par svētā Pāvila aicinājumu bagātajām kopienām neaizmirst Jeruzalemes nabadzīgos.

Jaunais jezuītu prepozīts vērsās arī pie visiem ordeņa palīgiem, pie tiem, kas sadarbojas ar jezuītiem viņu darbā. Viņš teica: „Pārējie ir mūsu līdzstrādnieki, ja viņi dalās ar mums tai pašā skatījumā un viņiem ir tāda pati sirds, kādu Jēzus ir devis mums. Taču, ja viņu skatījums ir plašāks un arī viņu sirds ir plašāka par mūsējo, tad tādā gadījumā mēs esam viņu līdzstrādnieki. Tas, kam ir vislielākā nozīme, ir pestīšana un nabadzīgo prieks. Nozīme ir reālajam, cerībai, pestīšanai, un mēs vēlamies, lai šī pestīšana ietu plašumā.”

Svēto Misi sestdien ievēlētais Jēzus Sadraudzības ģenerālpriekšnieks, tēvs Adolfo Nikolass noslēdza ar vārdiem: „Ejiet pie tautām!”

iš