Situācija Kenijā: saruna ar jezuītu brāli Eliju Mokua

Jaunais gads ir atnācis ar jauna konflikta uzliesmojumu. Šoreiz tas ir sācies Kenijā, zemē, kas ilgu laiku bija kalpojusi par miera un stabilitātes piemēru pārējām Āfrikas valstīm. Tikko notikušajās valsts prezidenta vēlēšanās, kurās saskaņā ar Konstitūciju, piedalās Kenijas iedzīvotāji, atkal ir uzvarējis līdzšinējais prezidents Mvajs Kibaki. Daudzos tas ir izraisījis vilšanos, jo līdz pēdējam bija cerēts, ka uzvaru šoreiz gūs cits kandidāts Raila Odinga.

Kas šobrīd īsti notiek pasaulē izslavētajā tūrisma zemē Kenijā? Šo jautājumu uzdevu Austrumāfrikas jezuītu provinces pārstāvim Elijam Mokua: Cilvēki mūsdienu Kenijā ir diezgan informēti par savām tiesībām un jūtot, ka pēc vēlēšanām ir uzvarējis tas kandidāts, kuru daudzi nevēlējās, sākās grautiņi. Bijušais prezidents Mvajs Kibaki, kurš atkal ir izvirzījies priekšgalā, ir skaitliski lielākās etniskās grupas – kikuiju pārstāvis. Tieši pateicoties šim faktam, bija iespējams savākt arī pietiekami lielu balsu skaitu. Taču pārējām etniskajām grupām, jeb ciltīm, kuru Kenijā ir veselas 42, neskaitot vēl mazākus to atzarojumus, šķiet, ka kikuiju cenšas pār tām dominēt. Nemieru rezultātā daudzi ir gājuši bojā, daudzi ievainoti, daudzi ir slimnīcās un daudzu līķi joprojām atrodas nenovākti uz ielām. Bērni ir izsalkuši, vecāki nezin, kā viņus pabarot, dažviet nav ūdens, nav elektrības. Arī sabiedriskās drošības darbinieki nevieš uzticību. Un tomēr, ir arī tādi, kas mierīgi mitinās savās lepnajās mājās. Cieš tikai nabadzīgie, un tikai nabadzīgie ir tie, kas šais dienās kaujas uz ielām. Pastāv cerība, ka situācija normalizēsies, taču pagaidām tā vēl ir problemātiska.

Tātad, pie visiem pašreizējiem nemieriem būtu vainojama cīņa starp ciltīm par ietekmi valstī?

 
Kenijā, diemžēl, dažu vēsturisku apstākļu dēļ ļaudis cenšas identificēties pamatojoties vairāk uz cilšu perspektīvu, nevis uz nacionālo perspektīvu. Un tā pirmsākumi ir rodami koloniālajā sistēmā, kad briti stingri nošķīra dažādās ciltis citu no citas. Viņu administrācijas princips bija „Skaldi un valdi!” Šī nodalījuma, jeb sašķeltības izjūta ir saglabājusies līdz pat mūsdienām. Tāpēc arī ļaudis vēlas, lai prezidents būtu no viņu cilts. Viņi vadās pēc loģikas: „Ja prezidents ir no mūsu cilts, tad mēs gūsim vairāk labuma nekā pārējās ciltis.” Un līdz ar to arī var izskaidrot pašreizējos nemierus. Cilvēki domā, ka tagad ir laiks pārņemt varu prezidentam, kas nāk no citas cilts. Viss balstās galvenokārt nevis uz dažādu prezidenta kandidātu piedāvāto veikumu, viņu platformu, bet gan uz to, no kādas cilts viņš nāk. Tas arī veido šo problēmu, ar kuru tagad esam spiesti saskarties.

Vai cīņa starp ciltīm patiešām ir vienīgais iemesls, kura dēļ cilvēki ir izgājuši ielās un uzbrūk cits citam?

 
Pastāv arī cita – daudzpartiju politikas problēma. Tas nozīmē, ka viss šis jautājums, kur dažādas partijas cīnās par varu, veido jaunu „spēli”, jaunu sistēmu. Ļaudis vēl nav iepazinušies ar to, kā šī sistēma darbojas, kā ar tās palīdzību var panākt labāku valdību. Viņi joprojām lūkojas pagātnē attiecībā uz to, kā tikt pie varas. Tātad, problēmai lielākoties ir vēsturisks aspekts. Taču šobrīd šis akadēmiskais aspekts nav tas, kas mūs tik ļoti uztrauc. Mēs uztraucamies par faktu, ka bojā ir gājuši cilvēki, par to, ka joprojām pastāv iespēja, ka var sekot arī citi upuri.

Ko konflikta atrisināšanas labā dara Baznīca, citu reliģiju piederīgie?

 
Vakar Kenijā bija Desmonds Tutu – pazīstamais anglikāņu arhibīskaps, Nobela miera prēmijas laureāts no Dienvidāfrikas. Arī citi – gan reliģiskie, gan civilie līderi cenšas runāt par mieru un aicināt Kenijas iedzīvotājus būt lielākiem savas valsts patriotiem un respektēt dzīvību. Ceram, ka notikumi attīstīsies šai virzienā.


Intervēja Inese Šteinerte