Ticīgie kopā ar pāvestu pateicas Dievam par nodzīvoto gadu

Aizejot 2007. gadam, daudzi Romas iedzīvotāji un tās viesi pulcējās svētā Pētera bazilikā, lai kopā ar pāvestu Benediktu XVI piedalītos Vesperu dievkalpojumā un pateiktos Dievam par nodzīvoto gadu. Vesperes ievadīja Jaunavas Marijas – Dieva Mātes svētkus, ko svinam 1. janvārī. Pēc Svēto Rakstu lasījuma noklausīšanās, kas šoreiz bija ņemts no svētā Pāvila vēstules galatiešiem, un kas diskrētā veidā akcentē sievietes lomu, pateicoties kurai, Dieva Dēls ienāca šai pasaulē, pāvests paskaidroja, ka šī sieviete ir tā, kurā Baznīca kontemplē Nācaretes Marijas seju. Tā ir vienreizēja sieviete, jo viņa tika aicināta īstenot misiju, kas to ieved ciešās attiecībās ar Kristu. Arī šīs attiecības ir vienreizējas, jo Marija ir Pestītāja Māte. Pāvests piebilda, ka tāpat varam, vēl jo vairāk, mums ir pienākums apgalvot, ka tā ir mūsu māte, jo atrazdamās savās vienreizējās mātišķajās attiecībās ar Dēlu, viņa šai misijā dalījās arī ar mums un visu cilvēku pestīšanas labā.

Fakts, ka Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu, pavēra radikālas izmaiņas cilvēka stāvoklī. Iemiesojies Vārds no iekšienes pārveido cilvēka eksistenci, piedalīdamies mūsos kā Tēva Dēls. Viņš kļuva kā mēs, lai mūs padarītu tādus kā Viņš – par bērniem Dēlā, tātad, par cilvēkiem, kas ir brīvi no grēka likuma. Tieši tāpēc slavējam Dievu, skaitot Viņam pateicības himnu Te Deum. Īpaši izdevīgs laiks, lai pateiktos, ir gada noslēgums, kad varam atskatīties uz daudzajām Kunga žēlastībām un Viņa nemitīgo palīdzību 12 mēnešu laikā.

Pāvests lūdzās arī par nākamo gadu, lai Dievs uzlūko atsevišķus cilvēkus un ģimenes, ko ir pārņēmusi garīgā nabadzība, kas neļauj uzticīgi raudzīties nākotnē, lai uzlūko jauniešus, no kuriem daudzus ir piesaistījusi nepatiesā ķermeņa lomas eksaltācija, jeb pareizāk sakot, tā profanācija un seksualitātes banalizēšana. Pāvests pieminēja arī daudzos izaicinājumus, kas ir saistīti ar patēriņu un sekulārismu. Viņš teica, ka tas viss ir izraisījis cerības deficītu un veido mūsdienu Rietumu sabiedrības apslēpto ļaunumu.

Taču Benedikts XVI atzina, ka tai pašā laikā netrūkst arī cerības motīvu. Šo cerību vieš cilvēki, kas draudzēs un skolās rūpējas par izglītību, kas strādā ar jauniešiem un ģimenēm. Svētais tēvs pateicās Dievam par visiem tiem cilvēkiem – gan konsekrētajām personām, gan lajiem, kas ar prieku un atbildību sludina Evaņgēliju un savā dzīvē apliecina tā vērtības.

Majestātiskā himna Te Deum noslēdzas ar vārdiem In te, Domine, speravi; non confundar in aeternum – Kungs, uz Tevi esmu cerējis, tāpēc nebūšu pazudis mūžībā. Pāvests aicināja ievērot, ka kristiešu cerība reizē ir arī visu cilvēku cerība.

iš