Pirmās drošas liecības par Kristus piedzimšanas datumu atrodam 354. gada Filokālija
Dionīzija hronogrāfā, kas vienlaicīgi kalpoja gan kā laicīgs, gan arī kā reliģisks
kalendārs un piederēja bagātam grieķu kristietim. Tajā atrodam, ka 25. decembris tiek
apzīmēts kā Natale invicti. [VIII calendas ianuarii natus Christus in Bethleem
Iudeae – janvāra kalendu 8. dienā ir dzimis Kristus Jūdejas Betlēmē].
Kristus
dzimšanas svētki, jau doktrināli attīstīti, savu stabilo vietu ap 360. gadu rod Āfrikā
– par to atrodam ziņas kādā Optatam no Millevi piederošajā sprediķī, kas datējams
ar 362. – 363.gadu. IV gadsimta beigās šie svētki jau tiek svinēti Milānā. No Romas
svētki izplatās Austrumos, kur tiek svinēti jau 430. gadā. Šajā laikā Jeruzalemē Kristus
piedzimšana vēl tiek svinēta 6. janvārī. Tomēr arī tur pēc dažiem gadiem tiek izlemts
par labu 25. decembrim.
Romā Stundu liturģija ir tieši saistīta ar Euharistijas
svinēšanu. V gadsimta pirmajā pusē svinības notiek sv. Pētera bazilikā, kur pāvests
vada vigiliju un tai seko Euharistijas svinības, kuru tekstu mums sniedz sv. Leons
Lielais. Ar pirmo gaiļa dziedāšanu pāvests kopā ar klēru un lajiem uzsāk nakts stundu
liturģiju, kurai sekoja Euharistija. Gelasianum sakramentārijā šīs svinības
tiek apzīmētas in nocte, atsaucoties uz pirmās lūgšanas vārdiem Deus, qui hanc
sacratissimam noctem. Trešās stundas (terca – ap 9.00) laikā iesākas svinību Svētā
Mise, kuras formulāriju atrodam jau Veronas Sakramentārijā.
Ar Sikstu
III (432 - 440) un ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Lielākās (S. Maria Maggiore) bazilikas
uzbūvēšanu, tiek svinēts cits vigilijas rits, daudz vienkāršāks par sv. Pētera bazilikā
lietoto. Tomēr, tā kā šajā Dievmātei veltītajā bazilikā atradās speciāla Kristus dzimšanai
veltīta kapela ar silītes fragmentu, vigilijas rits tika bagātināts ar dažādām ceremonijām.
VI gadsimta vidū atrodam, ka pāvests pirms doties svinēt Euharistiju sv. Pētera
bazilikā, apstājās sv. Anastasijas baznīcā, lai tur svinētu Svēto Misi. Daži uzskata,
ka šis dievnams ieguva savu vārdu no titulus Anastasiae, kādas dievbijīgas
Anastasijas īpašuma Palatīna tuvumā, kur pulcējās pirmie kristieši. Savukārt citi
zinātnieki uzskata, ka tituls ir attīstījies pēc analoģijas ar anastasis –
Augšāmcelšanās baznīcu Jeruzalemē. Jebkurā gadījumā, V gadsimta beigās šajā dievnamā
tiek ieviesta svētās Anastasijas godināšana, kas 25. decembrī mira mocekles nāvē un
tika godināta Konstantinopolē. Līdz ar to pāvests, klātesot laicīgās varas pārstāvjiem
svinēja Svēto Misi šīs mocekles godam. Gelasianum sakramentārijā atrodam attiecīgus
lūgšanu formulārus. No šejienes tad arī pāvests devās uz svētā Pētera baziliku, kur
svinēja Kristus dzimšanas svētku dienas Misi.
Ar Kristus dzimšanas svētkiem
ir saistītas vairākas īpatnības. Vispirms jau himnas Gloria inexcelsis
Deo dziedāšana, kas līdz pat X gadsimta beigām bija bīskapu privilēģija. Prakse
svinēt trīs Svētās Mises šajā dienā atrodama jau pie Cluny abata Pētera. Šīm
trijām Misēm tika dota simboliska nozīme, īpaši Guglielmo Durand sarakstītajā
Rationale divinorum officiorum.
Svētku sakarā dzima arī dažādi teatralizēti
priekšnesumi, kas ar laiku ieņem svarīgu vietu un zināmā mērā tiem ir arī teoloģiska
nozīme. Kristus nākšanas pravietojumi, eņģeļa sludinājums, Jāzepa un Marijas ierašanās
Betlēmē veido tā saukto Officium pastorum, kas tika spēlēts baznīcā. Kristus
dzimšanas svētku rīta lūgšanās – Laudēs – atrodam antifonu Quid vidistis pastores....
Natum vidimus, kas tika dziedāta dialoga formā.
Betlēmes attēlojuma ideja
pieder svētajam Asīzes Franciskam, kur Grečo pilsētiņā izveido pirmo dzīvo Betlēmi.
Nevarētu teikt, ka šo ideju franciskāņi ieviesa uzreiz savu misiju vietās, bet gan
tā izplatījās pakāpeniski. Šeit jāatzīmē, ka Betlēmes ainas atveidošana uzsver Kristus
cilvēcisko dabu, aizēnojot svētku pashālo raksturu, Kristus – Saules uzvaru pār tumsu.
Viduslaikos ticīgo vidū izplatās dievbijības formas, kas uzsver Kristus nabadzību
un viņa „pazemošanos” līdz cilvēka veidolam. Tomēr Betlēme paliek interesants pastorāls
un katehētisks līdzeklis.
Lai gan liekas, ka Ziemassvētku egle ir pagānisks
simbols, tomēr ziemeļvalstīs tam ir kristīga izcelsme. Tas tiek saistīts ar Ādama
un Ievas svētkiem, kas tika svinēti 24. decembrī, par to vēl šodien liecina arī mūsu
laicīgais kalendārs. Egle tika interpretēta kā paradīzes koks ar tā augļiem. Vēlāk
egle tika greznota ar Betlēmes zvaigzni.