Ziemassvētku vigīlijas Euharistija Vatikāna bazilikā

24. decembrī, plkst. 24.00, Vatikāna bazilikā Benedikts XVI svinēja Ziemassvētku vigīlijas Svēto Misi. Klātesoši bija aptuveni 10 tūkstoši ticīgo. Dievkalpojumu tiešraidē retranslēja vairāki televīzijas kanāli 42 pasaules valstīs. Homīlijā pāvests atgādināja Kristus Dzimšanas fakta nozīmību mūsdienās un aicināja cilvēkus atrast savā dzīvē laiku un telpu Dievam un saviem tuvākajiem, sevišķi tiem, kuri spiesti dzīvot trūkumā un cieš. Jēzus piedzima silītē, jo Betlēmes viesnīcā Viņam vieta neatradās. Līdzīgi ir arī šodien. Cilvēce, zināmā mērā, gaida Dievu, gaida Viņa tuvošanos. Bet kad pienāk šis brīdis, Viņam nav vietas. Cilvēce ir tik pārņemta ar sevi, tai vajag visu telpu un visu laiku savām lietām, ka otram – tuvākajam, nabadzīgajam, Dievam nepaliek nekas. Un jo bagātāki kļūst cilvēki, jo vairāk piepilda visu ar sevi pašiem. Jo mazāk var ienākt citi. „Viņš nāca starp savējiem, bet savējie Viņu nepieņēma”, lasām Jāņa evaņģēlijā. Šie vārdi noteikti attiecas uz mums – gan katru no mums atsevišķi, gan kopumā uz visu sabiedrību. Vai mums ir laiks tuvākajam, kuram vajag mūsu, manus vārdus, manu mīlestību? Cietējam, kuram vajag palīdzību? Bēglim vai emigrantam, kas meklē patvērumu? Vai mums ir laiks un vieta Dievam? Vai Viņš var ienākt mūsu dzīvē? Vai atradīs vietu mūsos, vai arī esam aizņēmuši visu mūsu domu, darbību, mūsu dzīves telpu paši ar sevi? – jautāja pāvests.

Ziemassvētku vēsts ļauj mums apjaust slēgtas pasaules tumsu, tādejādi, bez šaubām, apraksta īstenību, ko redzam ik dienas. „Taču šī vēsts mums arī saka”, paskaidroja Svētais tēvs, „ka Dievs neļauj sevi izslēgt”. „Viņš atrod vietu, kaut vai ieiet caur stalli; ir cilvēki, kas redz Viņa gaismu un nodot to tālāk. Caur evaņģēlija vārdiem, eņģelis uzrunā arī mūs, un svētajā liturģijā Pestītāja gaisma ienāk arī mūsu dzīvē. Ja esam gani vai gudrie, tad gaisma un tās vēsts mūs aicina doties ceļā, iznākt no mūsu vēlmju un interešu šaurā lokā un doties pretī Kungam un to pielūgt. Viņu pielūdzam atverot pasauli patiesībai, labajam, Kristum, kalpojot atstumtajiem, kuros Viņš mūs gaida”.

Skaidrojot Ziemassvētku atveidojuma nozīmi, pāvests norādīja, ka Kristus atnāca pasaulē, lai atjaunotu radību, lai visumam atdotu tā skaistumu un cieņu. Tas ir tas, kas sākas Ziemassvētkos un liek gavilēt Eņģeļiem. Zemē atjaunojas laba kārtība, pateicoties faktam, ka tā kļūst atvērta Dievam. Tādejādi Ziemassvētki ir atjaunotās radības svētki. Betlēmes stallī tiekas debesis un zeme. Debesis ir nonākušas uz zemes. Tāpēc no turienes spīd gaisma uz visiem laikiem, tāpēc tur rodas prieks, tāpēc tur dzimst dziesma. Homīlijas noslēgumā pāvests paskaidroja, ka debesis, kas „pieder nevis telpas, bet sirds ģeogrāfijai”, varam iemantot ar pazemību. Dosimies ceļā pie Bērna Jēzus ar ganu pazemību! Pieskarsimies Dieva pazemībai, Dieva sirdij! Tad Viņa prieks skars mūs un padarīs pasauli mirdzošāku – teica Svētais tēvs.

RV/je