Advents – gaidīšanas un cerības laiks

Adventa liturģija veidojas sākot ar IV gadsimtu; šajā laikā Gallijā un Spānijā jau pastāv zināms laika posms, kas palīdz sagatavoties Kristus Dzimšanas svētkiem, kurus svētais Leons Lielais dēvē par sakramentu (sacramentum natalis Christi). Sekojot pāvesta Leona iezīmētajai perspektīvai, saprotot Ziemassvētkus kā Jēzus piedzimšanas aktualizāciju, arī Adventa laiks kļūst par autentisku liturģiju, sagatavojot gan Kunga piedzimšanu, gan arī Kristus otrreizējo atnākšanu godībā.

Saragozas koncils 380. gadā iesaka ticīgajiem no 17. decembra līdz 6. janvārim ikdienas piedalīties liturģijā. VI gadsimtā sv. Gregors no Tūras piemin gandarīšanas laiku, kas sākas 11. novembrī un ilgst līdz pat Kristus Dzimšanas svētkiem. Šajā periodā trīs reizes nedēļā tiek ievērots arī gavēnis; nedaudz vēlāk šo periodu sauks par „sv. Mārtiņa gavēni”, saistot tā sākumu ar 11.novembri – sv. Mārtiņa dienu. Šajā laikā Advents arvien vairāk tiek pielīdzināts Lielajam Gavēnim.

Romā Adventa liturģisko laiku, iedalītu sešās nedēļās, sastopam tikai VI gadsimta vidū. Sestajā svētdienā Euharistija netika svinēta: sakarā ar četru stipro laiku – Quatembra – ieviešanu, euharistiskais upuris tiek svinēts naktī no sestdienas uz svētdienu tā, lai pēdējā paliek vakanta. Tas ir attiecināms uz visām stiprā laika svētdienām, piemēram, arī Gavēņa II svētdienā. Līdz ar svētā Gregora Lielā reformām nedēļu skaits tiek reducēts līdz četrām. Tātad Adventa attīstība sastopama starp IV un VI gadsimtiem. Lai gan kopš pašiem sākumiem šis laiks tiek uztverts kā gavēnis, kas pakāpeniski pārveidojas liturģiskajās svinībās, Romā tas tiek saprasts vienīgi liturģijas kontekstā, tiešā saiknē ar Kristus dzimšanu, pirmo reizi svinētu 336. gadā.

Šī pakāpeniskā attīstība varētu likt maldīgi saprast adventa liturģiskā laika teoloģisko nozīmi. Brīdī, kad Romas liturģijā Kristus Dzimšanas svētku nozīme arvien pieaug, Adventa nozīme iegūst vēl vienu nozīmi: ja šis laiks, vispirms jau ārpus Romas, ir gatavošanās Kunga dzimšanai, tajā pašā laikā tā ir viņa parūsijas – otrreizējās atnākšanas gaidīšana. Lai gan eshatoloģiskais aspekts ir vienmēr klātesošs liturģiskajās darbībās un ne Romas izcelsmes tekstos to arīdzan varam manīt, tomēr šī otrreizējās atnākšanas gaidīšana skaidri tiek izcelta Romas Baznīcas liturģijā. Šeit rodas vairāki jautājumi: kādēļ Romā, kur ir radušies Kristus Dzimšanas svētki, Advents tiek svinēts tik vēlu? Kādēļ tieši Adventa svinēšanā Romas Baznīcā tika uzsvērtas divas gaidīšanas dimensijas?

Romā Kristus Dzimšanas svētki tika ieteikti kā sava veida sagatavošanās Lieldienām, tādējādi izceļot Pashas svētku nozīmīgumu un centrālo vietu pestīšanas vēsturē. No citas puses raugoties, ticīgo bibliskais un intuitīvi teoloģiskais jūtīgums koncentrējās uz Kristus Dzimšanas svētkiem, kas, savukārt, attīstīja divkāršās gaidīšanas svinēšanu, ciešā saiknē ar pashālo noslēpumu, kā sākumu uzvarai pār ļauno. Sv. Leons Lielais, kurš, liekas vēl nepazina Adventa svinēšanu Romā, balstoties Baznīcas tēvos, saista Kunga piedzimšanu Betlēmē ar Viņa otrreizējo atnākšanu godībā laiku beigās. Viņam Ziemassvētki, caur Betlēmes siles vienkāršību, jau ir triumfa svētki, saistīti gan ar pestījošo triumfu uz Krusta, gan arī Kristus triumfu pēdējā dienā. Arī sagatavošanās laiks uzņem šīs divkāršās gaidīšanas tematiku.

Termins „advents”, cēlies no latīņu adventus, paņemts no pagānu vokabulāra ar nozīmi nākšana, atnākšana; kādas nākšanas vai atnākšanas gadadiena iegūst gaidīšanas un gatavošanās semantisko vērtību. Vispirms jau šis termins nozīmē Kunga dzimšanu un šīs dzimšanas gadadienu, tātad arī gatavošanos šim notikumam un Kristus otrreizējās atnākšanas gaidīšanu. Pēckoncila liturģiskās reformas rezultātā Adventa laiks ir bagātināts ar zīmīgiem svēto Rakstu lasījumiem. Trīs lasījumu cikli četrām svētdienām, kā arī darbdienām īpaši izvēlētās Svēto Rakstu vietas ir patiess dārgums, uzmanīgas katehēzes vērts.

Reformētais Romas kalendārs (nr.39) no jauna formulē šī liturģiskā laika nozīmi: „Adventa laikam ir divkāršs raksturs: tā ir gatavošanās Kunga Dzimšanas lielajiem svētkiem, kad tiek pieminēta Dieva Dēla pirmā atnākšana cilvēku vidū un vienlaicīgi, tas ir laiks, kurā, caur šo piemiņu dvēsele tiek vadīta uz Kristus otrreizējo atnākšanu laiku beigās”.

Adventa I svētdienas liturģiskos tekstus caurvij Kunga gaidīšanas motīvs.
(A) Viņš pasludina savu atgriešanos. Mums jābūt modriem. Tautas apvienojas. Tā diena jau ir tuvu.
(B) Mēs gaidām, ka Kungs Jēzus sevi atklāj. Ja viņš nāks, viss tiks atjaunots – pasaule un katrs no mums.
(C) Mums jābūt modriem un gataviem nostāties Cilvēka Dēla priekšā. Laiku beigās uzdīgs taisnīguma dīglis, tādēļ būsim stipri un nevainojami.

Ja Dieva valstība ir tuvu, tad ir jāsagatavo ceļi. Tas ir Adventa II svētdienas temats.
(A) Gars ir pār Kungu un Viņā ir apstiprinājušies apsolījumi.
(B) Sagatavot ceļus nozīmē sagatavot jaunu pasauli un jaunu zemi.
(C) Mums ir jāspēj redzēt Dieva pestīšanu, uzģērbt taisnīguma mēteli un ietērpties Kunga godības spožumā.

III svētdiena stāda priekšā mesiāniskos laikus.
(A) Dievs nāk, lai pestītu, viņa atnākšana ir jau pavisam tuvu, dziedināšanas ir zīmes viņa klātbūtnei.
(B) Starp mums ir kāds, ko nepazīstam. Priecāsimies par Garā apzīmogotā klātbūtni.
(C) Jānāk kādam, kurš ir lielāks par Jāni Kristītāju. Viņš gandrīz jau ir klāt. Šis ir taisnīguma un brālīguma laiks.

Adventa IV svētdiena pasludina pavisam drīzo Mesijas atnākšanu.
(A) Jāzeps tika brīdināts. Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dieva Dēlu, Jēzu Kristu no Dāvida cilts.
(B) Marijai tiek pasludināta vēsts. Dāvida tronis tiks nostiprināts uz mūžiem. Gadsimtiem Dieva noklusētais noslēpums tagad tiek atklāts.
(C) Arī Elizabete tagad zina. No Jūdas nāks tas, kurš valdīs Izraēli. Viņš nāk, lai piepildītu Dieva gribu.

Mihails Volohovs