Meditācija par kapsētas apmeklējumu

Šodien es eju uz kapsētu, Jēzu.
Eju nevis tāpēc, ka tā būtu patīkama vieta:
Es jūtos, it kā mani apņemtu aukstums,
It kā nāve liktu sevi pamanīt
Aiz katra akmens pieminekļa, kuri klāj kapus

Es eju, lai izteiktu savu atzinību
Visiem, kuriem esmu kaut ko parādā
Par to, kas es esmu, par to, kas man pieder!
Es eju, lai pateiktu „paldies”
Tiem, kas man ir dāvājuši dzīvību,
Tiem, kas man ir dāvājuši mīlestību,
Tiem, kas man atklāja ticību,
Kas dienu pēc dienas sniedza man palīdzīgu roku,
Roku, uz kuras atbalstīties
Gudru padomu, kurā atspoguļojās Tavs Evaņģēlijs

Es eju, lai izteiktu savu cerību
Nē, nespēju ticēt
Ka viss izbeidzas ar nāvi,
Ka slimība, vai traģisks notikums
Vai fiziskais sabrukums, no kura nav iespējams izvairīties
Ir tie, kam piederētu pēdējais vārds…
Nē, es neticu, ka esmu zaudējis uz visiem laikiem
Tos, kas man vēlēja tik daudz laba,
Kas ticēja un cerēja uz Tevi,
Kas pagodināja savu eksistenci
Ar daudziem labiem vārdiem un darbiem…

Es eju, lai aiznestu kādu ziedu
Kas liecinās par daudzu cilvēku dzīves skaistumu
Es eju aizdedzināt sveci
Kas liecinās par mīlestības uguni
Kas nav izdzisusi
Es eju, lai pieskartos kādai fotogrāfijai
Un atcerētos sev tik dārgo seju

Galu galā, es eju, lai tiktos ar Tevi,
Jo Tu spēj iegūt dzīvību arī no nāves.


Roberto Laurita