28. oktobrī sv. Pētera laukumā notika 498 divdesmitā gadsimta Spānijas mocekļu beatifikācija.
Šo vēsturē lielāko beatifikācijas svinību ceremoniju vadīja Kanonizācijas lietu kongregācijas
prefekts kard. Žozē Saraiva Martins. Piedalījās daudzi spāņu bīskapi kopā ar vairākiem
desmitiem tūkstošiem savu ticīgo. Par svētīgajiem tika pasludināti 2 bīskapi, 24 priesteri,
462 reliģiozo ordeņu locekļi, diakons, subdiakons, seminārists un 7 laji. 145 no viņiem
moceklības brīdī bija vecumā no 20 līdz 30 gadiem, savukārt, 18 mocekļi bija no 16
līdz 19 gadus jauni. Lielākā daļa - 489 tika nogalināti savas ticības dēļ 1936. gadā,
septiņi – 1937. gadā, bet divi reliģisko vajāšanu laikā, 1934. gada oktobrī.
Spānijas
Bīskapu konferences ģenerālsekretārs, jezuītu tēvs Martinezs Kamino norādīja, ka,
atzīstot savus mocekļus par svētīgiem, Baznīca nemeklē nevienu vainīgo. Tā meklē tikai
Dieva godu un cilvēku labumu. Kard. Saraiva Martins paskaidroja, ka mocekļu beatifikācija
Baznīcai vienmēr ir ļoti svarīga. Sevišķi šī ceremonija palīdz mums apzināties, ka
mocekļi ir arī mūsdienās. Īstenībā, tieši pagājušā gadsimta laikā bija visvairāk mocekļu.
Baznīca ir aicināta uz moceklību, tāpat kā tā ir aicināta būt misionāra – pasvītroja
kardināls. Laikā, kad tika nogalināti šie 498 jaunie svētīgie un daudzi citi ticīgie,
katoliskajā Spānijā valdīja ļoti antiklerikāla gaisotne. Republikāņi gribēja uz visiem
laikiem iznīcināt Baznīcu. Cilvēki tika nogalināti tikai un vienīgi tādēļ, ka viņi
bija ticīgi. Taču Baznīca ir Kristus Baznīca, un tas nozīmē, ka tā pastāvēs vienmēr,
lai cik lielas vajāšanas to skartu. „Mocekļu asinis ir jaunu kristiešu sēkla”, savā
laikā sacīja Tertulians.
Vai viņu paraugs nav pamudinājums arī mums kristiešiem,
kuri dzīvojam tā saucamajās brīvajās zemēs, dzīvot saskaņā ar savu ticību? Uz to kard.
Saraiva Martins atbildēja: “Noteikti, jo tieši tāds ir mocekļu mērķis. Viņiem piemita
vienreizēja un cilvēciski neizskaidrojama drosme. Viņi bija gatavi labāk atdot savu
dzīvību nekā noliegt ticību Kristum. Tas mums, protams, ir liels stimuls un spēcīgs
pamudinājums no viņu puses. Arī mums jābūt tikpat drosmīgiem kā viņi. Mums jādzīvo
saskaņā ar savu ticību un jārūpējas, lai mūsu ticība nebūtu tīri abstrakta vai vispārēja.
Mums jāgādā, lai šī ticība būtu konkrēta un īstenota dzīvē. Lai mēs būtu gatavi, nepieciešamības
gadījumā, par savu ticību pat atdot savu dzīvību”.