Jaunais svētīgais - Francis Jēgerštetters

26. oktobrī Lincas katedrālē, Austrijā, par svētīgu tika pasludināts Otrā Pasaules kara laika moceklis Francis Jēgerštetters. Liturģiskās svinības vadīja diecēzes bīskaps Ludvigs Švarcs un Kanonizācijas lietu kongregācijas prefekts kardināls Žozē Saraiva Martins.

Šogad aprit 100 gadi kopš Jēgerštettera dzimšanas. Viņš atdeva savu dzīvību, jo nebaidījās stāties pretī Hitleram. 1943. gada 9. augustā 36 gadus vecajam Francim tika nocirsta galva par publisku pretošanos nacistiskajam režīmam. Pretošanās notika ticības vārdā. Viņš apzinājās, ka nacistiskā ideoloģija ir pretrunā ar Evaņģēliju un viņa sirdsapziņu.

Jaunais svētīgais dzimis 1907. gada 20. maijā, Austrijā, netālu no Bavārijas robežas. Jau kopš bērnības daudz lūdzās, gāja pie sakramentiem. Savu vienaudžu vidū izcēlās ar dziļu ticību un lielu dzīvesprieku. 1936. gadā noslēdza laulību ar Francisku Švanigeru, kura dāvāja viņam trīs meitas. Savas dzīves laikā daudz arī lasīja Baznīcas maģistērija dokumentus, tai skaitā, Pija XI, 1937. gadā publicēto encikliku „Mit Brennender Sorge”, kurā pāvests bargi nosoda nacisma rasistisko un antikristīgo ideoloģiju. Iesaukts armijā 1943. gadā, Francis atteicās paklausīt pavēlēm, citējot sv. Pētera vārdus: "Vairāk ir jāpaklausa Dievam nevis cilvēkiem." Viņš apliecināja, ka, būdams kristietis, nevar kalpot Hitlera ideoloģijai un karot netaisnīgā karā. Nepadevās nekādiem kompromisiem, bet pilnībā sekoja Evaņģēlija mācībai. Francim tika izpildīts nāves sods tajā pašā Berlīnes cietumā, kurā bija ieslodzīts arī protestantu teologs Dītrihs Bonhoeffers. Savā testamentā Francis rakstīja: „Es rakstu ar sasietām rokām, taču labāk esmu šādā stāvoklī nekā ļauju, ka tiek saistīta mana griba”.

Viņš vienmēr palika stingrs un nelokāms. Pat tiesas procesa laikā, neskatoties uz sievas Franciskas un prāvesta Karobata lūgumiem, viņš neatteicās no savas dziļākās pārliecības, bet sekoja sirdsapziņai. Dažas dienas pirms nāves, rakstīja savai sievai: „Mīļā sieva, tev pateicos vēlreiz no sirds par tavu lielo mīlestību, tavu uzticību un upuriem, ko panesi manis un visas ģimenes labā; tev pateicos par visiem tiem upuriem, ko tev manis dēļ vēl nāksies nest. Vislielākais upuris būs tas, ka tu nedrīkstēsi turēt naidu ne uz vienu no tiem, kuri tagad varbūt tev nodara pāri; tu nedrīkstēsi dusmoties, tāpēc ka to prasa mīlestība; tiecies aizvien vairāk pēc pilnības, un viss tev tad padosies aizvien vieglāk”.

Ko Francis māca mums šodien? Viņš spēja salikt sevi upurī uz Dieva mīlestības altāra. Neskatoties uz to, ka viņš ļoti mīlēja savu sievu un meitas, tomēr atdeva savu dzīvību, jo labi apzinājās, ka nacistiskais režīms var iznīcināt pašu svarīgāko, proti, ticību Kristum.

je/RV