Globalizācija un reliģija: politikas un Baznīcas izaicinājumi

4. oktobrī Pontifikālajā Gregora universitātē notika konference par tematu „Globalizācija un reliģija: politikas un Baznīcas izaicinājumi”. Konferenci sarīkoja Bavārijas Katoļu akadēmija un Vācijas federālās republikas vēstniecība pie Svētā Krēsla. Ievadrunu, ko bija sagatavojis Vatikāna valsts sekretārs attiecībām ar valstīm Domeniko Mamberti, bet kurš darba pienākumu dēļ nespēja konferencē ierasties, nolasīja viņa palīgsekretārs Pjetro Parolins.


Globalizācijas fenomenoloģija

 
Vispirms referātā tiek runāts par globalizācijas fenomenoloģiju. „Globalizācija ir fenomens, ko var savienot ar sekularizāciju, taču globalizācija ir klātesoša arī tur, kur sekularizācija nepastāv. Globalizācija ir ekonomikas integrācija un finansiālo operāciju paplašināšanās, komunikāciju un transporta revolūcija, starptautisko organismu tīkla attīstība un iedzīvotāju migrācija, internacionālas sabiedrības un tai pašā laikā arī kriminālo un terorisma grupu veidošanās,” teikts arhibīskapa Domeniko Mamberti runā. Bez tam, tajā ir atgādināts, ka globalizācijas izaugsmē centrālo vietu ieņem tehnikas attīstība, kas ir spējusi atstāt ietekmi uz politiku un demokrātijas jēdzienu, ekonomiku ir pakļāvusi finansu darījumiem, bet reliģijas cenšas nolīdzināt sinkrētiskā un visvairāk par visu relatīvā veidā. Tas viss globalizāciju dara par ideoloģiju, kas sašaurina globalizācijas atvērtību un tāpēc to pakļauj neadekvātai un nepietiekamai interpretācijai. Vienkāršiem vārdiem runājot, globalizācija tiek ietverta finansiālu aprēķinu rāmjos, kur tiek aizmirsta cilvēka cieņa.


Kā globalizācijai piešķirt cilvēcisku seju?

 
Kā globalizācijai piešķirt cilvēcisku seju? Tas ir otrais temats, kam veltīta Vatikāna valsts sekretāra attiecībām ar valstīm runa. Viņš pasvītro, ka globalizācija progresīvā veidā turpinās padarīt cilvēku par vienu no „tirgus mainīgajiem”, jeb par „tirgus apmaiņas preci”. Globalizācija ir metusi izaicinājumu pasaules tautām un sabiedrībām, kas ir aizvērtas, pamatojoties uz ideoloģiska, etniska, nacionālistiska un kultūras rakstura motivāciju, un devusi priekšroku universālai pilsonībai. Šāds process, kā zināms, ir izraisījis arī pretēju dinamiku. Arhibīskaps Mamberti šai ziņā runā par tendenci pasargāt nacionālo un īpašo, kas piemīt kādai tautai, kas pats par sevi ir pozitīvi un atzīstami, taču dažos gadījumos var vest pie pārprasta nacionālisma un populisma, kam ir graujošs efekts un kas, kā zināms no vēstures, ir nesis iznīcību.

Runājot par globalizācijas seju, Vatikāna pārstāvis atzīst, ka tai patiesībā nav viena, bet gan vairākas sejas. Katrā ziņā, būt „globālam”, vispirms nozīmē būt personai ar savu īpašo dabu, kurā spoguļojas Dieva attēls. Tāda ir visa cilvēce ar savām alkām pēc brīvības un cilvēciskās cieņas. Tieši šai līmenī ir jārunā par globalizāciju. Tātad, arī seja, kas ir jāpiešķir globalizācijai, ir cilvēciskā seja.

Arī Baznīcas pienākums šai ziņā nav piedāvāt socioloģiska, ekonomiska, vai juridiska rakstura analīzi un risinājumus, bet gan aizsargāt un veicināt cilvēka personu un tās labumu, ko globalizācijas apstākļos nav iespējams panākt bez patiesi brālīgas pasaules kopienas izveidošanas. Tā ir antropoloģiski-teoloģiska un ētiska pieeja. Šai ziņā trāpīgu norādījumu ir devis pāvests Jānis Pāvils II, sakot, ka „sociālās dzīves normas ir jāmeklē cilvēkā, ko ir radījušas Dieva rokas”.


Globalizācija un cilvēka transcendentālais aspekts

 
„Lai globalizētā sabiedrība būtu patiesi atvērta, tai centrā ir jāliek cilvēciskā persona,” uzsver arhibīskaps Mamberti. Tas nozīmē, ka sabiedrībai ir jābūt atvērtai arī pret transcendento dimensiju. Baznīcas Sociālās mācības kopsavilkumā tiek atgādināts, „ka nav iespējams saprast cilvēku, ja tiek ievērots vienīgi kāds atsevišķs viņa aspekts, bet aizmirsts pats svarīgākais, tas, kas cilvēkam ir attiecībā pret vislielāko noslēpumu – Dieva noslēpumu”.

Ja globalizācija balstīsies vienīgi uz tehnoloģijas un zinātnes paradigmām un tiks uzlūkota vienīgi kā matemātikas un empīrisko likumu sinerģija, tad apdraudējumam tiks pakļauta cilvēka reliģiskā dimensija un līdz ar to arī viņa cieņa. Cilvēka cieņa tiks pazemota tieši tāpēc, ka cilvēkam visatbilstošākajiem jautājumiem, proti, „no kurienes?” un „kurp?”, kas ir reliģijas un ētikas jautājumi, nav atvēlēta vieta kopējā prāta telpā, bet tie tiek nobīdīti subjektīvā vidē.

Ja globalizācija noliedz Dievu, tā noliedz arī cilvēku, jo tad, kad tiek noliegts Dievs, tiek atņemts pamats brīvībai un līdz ar to, brīvība tiek iedragāta. Tur, kur ir atmestas visskaidrākās un dziļākās reliģiskās tradīcijas, cilvēks tiek nošķirts no patiesības par sevi un bieži vien tiek padarīts par reliģijas pretinieku, un patiesībā zaudē savu brīvību. Tur, kur Dievs tiek uzskatīts par otršķirīgu lielumu, ko uz kādu laiku, vai uz visiem laikiem atvirzīt malā it kā daudz svarīgāku lietu vārdā, tad sagrāvi cieš tieši šīs iedomāti svarīgākās lietas. Uz to skaidri norāda ne tikai visu politisko ideoloģiju traģiskās sekas, bet arī neatrisinātie jautājumi, kas saistīti, piemēram, ar palīdzības sniegšanu Trešās pasaules valstīm. Tad, kad šī palīdzības sniegšana nenotiek saskaņā ar transcendento motivāciju, tā patiesībā pakļaujas savtīgu interešu, utilitārisma, vai pat spēka pielietojuma loģikai.

Arhibīskaps Mamberti atgādina, ka 1980. gadā pāvests Jānis Pāvils II ar vēstules starpniecību uzrunāja valstu vadītājus, kas parakstīja Helsinku tikšanās Noslēguma aktu. Pāvests vēstulē komentēja un aicināja padziļināt apņemšanās, kas tika ietvertas minētā akta VII pantā, kurā runa ir par cilvēka tiesībām, ieskaitot domas, sirdsapziņas un reliģijas brīvību. Pāvests Jānis Pāvils II patiesā ekumenisma un starpreliģiju dialoga garā prasīja nodrošināt ticības brīvību visām reliģiskajām konfesijām.

„Patiešām,” saka pāvesta sūtnis, „visas reliģiskās kopienas, kas ir balstītas patiesā ticībā, rūpējas par cilvēku. Tāpēc reliģiskās kopienas gan vietējā, gan starptautiskā līmenī dibina un liek darboties dažādām institūcijām, kas darbojas sociālajā jomā. Tas viss liecina par reliģiskās brīvības vērtību, jo tā īpašā veidā ir vienota ar citām fundamentālām tiesībām. Reliģiskā brīvība nozīmē arī brīvību paust savu reliģisko domu, pulcēties reliģisku motīvu dēļ, slēgt laulību atbilstoši savai ticībai, ticības garā audzināt bērnus, veikt reliģiskas dabas darbus, tai skaitā žēlsirdības, sanitārās un sociālās aprūpes darbus.”


Relatīvisma risks

 
„Reliģiskās brīvības sociālā projekcija ir nozīmīga vērtība globalizētajai sabiedrībai,” atzīst arhibīskaps Mamberti. Taču no otras puses, var novērot arī, ka globalizācijas procesi veicina nosliekšanos uz relatīvismu, jo īpaši, uz reliģisko relatīvismu. Katra reliģija, kas kalpo patiesībai un kā tādu stāda sevi priekšā pasaulei, globalizācijas apstākļos tiek uzskatīta par fanātisku. Arhibīskaps uzsver, ka globalizācija neattaisno patiesības jautājuma izskaušanu. Cilvēka cieņa ir jārespektē vienmēr un tajā balstās reliģiskā brīvība. Tāpat kā katra brīvība, tā nav orientēta uz sevi, bet gan uz patiesību. Cilvēks nevar palikt „akls” būtisku lietu priekšā. Ja vēlamies dzīvot atbildīgā veidā, tad nedrīkst atteikties no pienākuma meklēt patiesību, jo īpaši, patiesību par sevi un līdz ar to, patiesību par Dievu kā cilvēka galējo mērķi. Tāpēc arī tiesības uz reliģijas brīvību nozīmē pienākumu meklēt Dieva taisnību, un to ir iespējams paveikt ar brīvu gribu un prātu, kas ir brīvs no aizspriedumiem.

Tas viss ietekmē arī starpreliģiju dialogu, kam mūsdienu globalizētajā sabiedrībā ir liela nozīme. Šo dialogu šodien bieži vien veicina civilās un politiskās autoritātes, dažreiz radot iespaidu, ka tās cenšas „nolīdzināt” atšķirības starp reliģijām un līdz ar to, izbeigt starp tām potenciālo konfliktu un to pretenzijas uz patiesību. Taču tikšanās starp reliģijām nevar notikt bez atteikšanās no patiesības. Gluži pretēji, tā ir iespējama tikai padziļinot zināšanas par patiesību. Nedz relatīvisms, nedz pragmatisms nav vienojošs spēks. Atteikšanās no patiesības un no pārliecības nepaaugstina cilvēku un netuvina to citiem, bet gan pakļauj utilitārisma un egoisma aprēķiniem, atņemot cilvēkam viņa cilvēcisko lielumu.

Šī motīva dēļ arhibīskaps Mamberti novēl, lai pazīstamā iniciatīva, kas nosaukta par „Civilizāciju aliansi” (Alliance of Civilizations), tāpat arī visas citas iniciatīvas, kas saistās ar dialogu starp kultūrām un reliģijām, atzīst to, kas ir raksturīgs katrai no reliģijām. Tādējādi, ir svarīgi, lai, veidojot un uzturot šādas iniciatīvas, notiktu sadarbība attiecībā par kopējās intereses tematiem, tādiem kā miers un attīstība, atstājot pašu reliģiju ziņā to kas tām ir specifisks.


Globalizācija un patiesības privatizācija

 
„Globalizācija grauj barjeras, liek atvērties kultūrām un vērtību sistēmām, taču tas nedrīkst notikt uz patiesības un tās publiskas atzīšanas rēķina,” uzsver arhibīskaps. Viņš spriež, ka pretējā gadījumā, iespēju pavairošana vairos anonimitāti un tikai formālu savstarpēju atzīšanu. Atvērtība pret jaunām kultūrām un dzīvesveidu būs vienīgi ārēja blakus nostādīšana vai vēl ļaunāk, iekļaušana spēcīgākā un sevi apliecinošākā kultūrā. Tolerance tiek izprasta kā vienaldzība un nespēja piedalīties publiskās debatēs par svarīgiem ētikas jautājumiem. Patiešām, nav iespējams noslēpt, ka kontakts ar „atšķirīgo” var radīt dziļu noslēgšanos. Toties, ja vēlamies maksimāli paplašināt visu cilvēku brīvību, neierobežojot saikni, kas ļauj būt ne tikai tuvākiem, bet arī vienotākiem, tad ir publiski jāatzīst kopējais ētikas kodekss. Taču lai tas notiktu, ir nepieciešams atzīt reliģiskās brīvības publisko dimensiju. Šī brīvība ietver sevī ētiskās vērtības, kuras spēj veicināt demokrātiju un veidot kultūru. Reliģiskajai brīvībai piemīt sabiedriskā dimensija, jo tā neslēpj to, kam tic, bet tieši pretēji, vēlas dalīties savā ticībā ar citiem. Bez tam, vērtības, kas pieder autentiskai ticības pārliecībai, nav svešas tām vērtībām, ko glabā cilvēka daba un sasniedz prāts.

Taču, ir skaidri redzams, ka globalizētā sabiedrība cenšas novirzīt intīmā apziņas sfērā un brīvas individuālas izvēles ziņā attiecības ar transcendento, tātad, arī galējās lietas, neitralizējot tās publiskajā arēnā, lai koncentrētos vienīgi uz laicīgām lietām un problēmām, kļūdaini domājot, ka tikai laicīgajā vidē varēs rast dialogu starp kultūrām un dažādu uzskatu paudējiem.

Šāda pārliecība, no vienas puses, ved pie tā, ka valstij tiek pieprasīts ignorēt reliģisko faktoru, nepieņemt un neuzlikt nevienu ētisku koncepciju, bet aprobežoties vienīgi ar cik vien iespējams plašas telpas piešķiršanu katra indivīda apziņai un brīvībai. No otras puses, šī pārliecība grasās izdarīt spiedienu, lai globālās sabiedrības pilsoņi atsakās no savas morālās sirdsapziņas vismaz publiskās darbības vidē. Tas ir, no pilsoņiem tiek prasīts, lai veicot savus sabiedriskos un profesionālos pienākumus, viņi abstrahētos no savas pārliecības un izpildītu jebkuru sev nepieņemamu prasību, kas tomēr ir panākusi juridisku atzīšanu un kuras morālais kritērijs ir tikai un vienīgi fakts, ka tā ir likumīgi atzīta.

„Šāda pārliecība var vest arī pie diskriminācijas,” norāda arhibīskaps Mamberti. „Patiešām,” viņš jautā, „kā var ārpus privātā prasīt no ticīgajiem, lai viņi dzīvotu un pieņemtu lēmumus, it kā Dievs nemaz neeksistētu? Pie tam, ja liberālā sabiedrībā publiski nav iespējams apspriest reliģiskas dabas jautājumus, bet tai pašā laikā ir iespējams apspriest racionālas un sekulāras dabas jautājumus, vai netiek pārkāpts vienlīdzības kritērijs, kas ir politiskās taisnības jēdziena pamatā?”

Mūsdienu „neērtā” realitāte ir tāda, ka sabiedrībā, kur uzmanība tiek pievērsta vienīgi laicīgajām lietām, rodas problēmas, kas ir saistītas ar antropoloģiju, ētiku un sabiedriskajām tiesībām. Ja tas viss interesē sabiedrisko likumu, tad tāpēc, ka tam ir jāsaskaras ar pamatproblēmām, kur politiskās vidutājības vien nepietiek, par cik pamatjautājumiem, atšķirībā no interesēm, ne vienmēr ir viduspunkts. Šodien tas izpaužas likuma pārkāpumos.

Kanta autonomijai varēja piekrist laikā, kad pieņemtais morāles kodekss līdzinājās kristīgās ētikas kodeksam un tika uzskatīts par universālu. Taču, ko darīt šodien, kad ētikas universs ir sadrumstalojies un pārveidojies par morāles „plurāluniversu”, kur gandrīz katrs indivīds nosaka sev likumu? Kad pastāv atsevišķi, vientuļi indivīdi, kuri ir gatavi domāt, ka viņiem pieder absolūtā patiesība?

„Lai līdzsvarotā veidā dzīvotu globalizācijas apstākļos, ir jāatsakās no reliģiskās brīvības jēdziena privātas izpratnes,” vēlreiz uzsver arhibīskaps Mamberti. Cita starpā viņš piebilst, ka mūsdienu sabiedrībā, kur daudzviet pastāv multietniskas un multikonfesionālas kopienas, reliģijas, jo īpaši kristietība, veido nozīmīgu vienotības faktoru un pateicoties savam universālajam raksturam, aicina uz atvērtību, dialogu un harmonisku sadarbību.


Reliģiskā brīvība daudzkultūru sabiedrībās

 
Arhibīskaps Domeniko Mamberti atzīst, ka globalizācija veicina kontaktus un sadzīvi starp tautām, taču vienlaikus viņš norāda uz risku, ka globalizācija var izraisīt nesapratni un nepietiekamu cieņu pret pamatnācijas kultūrvērtībām. Tāpat tā var izraisīt arī to personu cieņas pārkāpumus, kas šai kultūrai nepieder.

Ir labi zināms, ka globalizācija veicina migrāciju. Tāpēc ir svarīgi atšķirt ieceļotāju uzņemšanu un viņu reliģiskās brīvības respektu no nepieļaujamas piekāpšanās, līdz ar kuru riskam tiek pakļauta pamatnācijas kultūras un ticības identitāte. Globalizētā sabiedrība tiecas nolīdzināt un novienādot tautas un kultūras, taču tas neliedz valstīm savā likumdošanā aizstāvēt reliģiskās vērtības, ko pauž lielākā daļa tās pilsoņu un kas pieder kādas konkrētas nācijas vēsturiskajam, mākslas un kultūras mantojumam.

Bez tam, vienlīdzības respekts un veicināšana, vismaz saskaņā ar globalizētās sabiedrības principu, ir nozīmīgs un iedarbīgs atbalsts juridisko sistēmu attīstībai, kas, pirmkārt, balstās uz visu cilvēku vienlīdzīgas cieņas. Šis punkts ir ļoti svarīgs ne tikai juridiskā plāksnē, bet arī lai izstrādātu tādus sabiedrības modeļus, kas pozitīvā veidā spēj stāties pretim globalizācijai, gūt labumu no tās resursiem un mierīgi sadzīvot gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Uz spēles tiek likta vienlīdzīga, demokrātiska un plurālistiska sabiedrības attīstība un iespējams, arī starptautiskās kopienas koeksistence. Tāpēc nevar nenovērtēt tās iespējas, ko var gūt no globalizācijas.

Uzrunas beigās arhibīskaps Mamberti piemetina, ka viens no globalizācijas negatīvajiem aspektiem ir tas, ka tā nespēj kavēt cilvēku un tautu atstumtību, bet daudzos gadījumos to pastiprina vēl vairāk. Pie tam, globalizācija veicina berzi starp dažādām sociālajām un reliģiskajām grupām, kā arī dažu šo grupu instrumentalizāciju. Tas viss ne tikai iedragā atsevišķas cilvēku kopienas, bet apdraud arī pašas globalizācijas dinamiku.

iš