Menonītu kristieši pagātnē un mūsdienās

Jau minējām, ka vizītē Vatikānā šodien bija ieradušies menonītu kopienas pārstāvji. Kas tad ir menonīti? Vispirms jāpaskaidro, ka šī kristiešu anabaptistu denominācija ir nosaukta Menno Simonsa vārdā. Šis holandiešu izcelsmes katoļu priesteris, kurš ar laiku sāka apšaubīt Katoliskās Baznīcas doktrīnu, dzīvoja laikā no 1496. līdz 1561. gadam, tai pašā laikā, kad dzīvoja pazīstamais jezuītu ordeņa dibinātājs svētais Ignācijs no Lojolas, lai gan šķiet, ka viņi nav bijuši pazīstami. Arī menonītu kopiena tika nodibināta apmēram tai pašā laikā, kad kopā sanāca pirmie Jēzus Sadraudzības aizsācēji. Tiesa, menonītiem bija diametrāli pretējs mērķis – viņi sāka organizēties, lai protestētu pret Katoliskās Baznīcas praksi un teoloģiju, un atbalstītu Reformāciju. Arī Menno Simonsa mācība patiesībā nav atstājusi sevišķi lielu iespaidu uz šo reliģisko kopienu, lai arī tā līdz pat šodienai nes viņa vārdu.

Menonītu kristiešus visvairāk var raksturot kā vēsturisku miera kopienu, kas ir nodevusies miera sludināšanai, piekopj nevardarbīgu pretošanos un pacifismu. Lielāko daļu kopienas pārstāvju var viegli atšķirt arī pēc ārējā izskata. Viņi tērpjas ļoti vienkāršās, vecmodīgās drēbēs pēc aizvadīto gadsimtu parauga un par savu dzīvesvietu lielākoties izraugās klusus lauku ciematus. Tā piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv atsevišķi lauku apvidi, kur menonītus var sastapt pārvietojoties vēsturiskos zirgu pajūgos. Tomēr ne visi menonīti dzīvo laukos un piekopj dzīvesveidu, kāds bija raksturīgs aizgājušo gadsimtu vienkāršajiem lauku ļaudīm.

16. gadsimta laikā menonīti un citi anabaptisti politisku motīvu dēļ tika nežēlīgi vajāti. Laika gaitā daudzi pārcēlās no Eiropas un Ameriku. Taču vēl pirms migrācijas, 1693. gadā, kopienas ietvaros notika šķelšanās, kur cits no cita atdalījās holandiešu un šveiciešu-vāciešu izcelsmes menonīti. Vēlāk šķelšanās turpinājās arī to menonītu starpā, kas jau bija ieceļojuši Amerikas kontinentā.

Interesanta ir baltiešu, precīzāk, prūšu menonītu vēsture. Lielas pārmaiņas viņu dzīvē radās sakarā ar Krievijas ķeizarienes Katrīnas II lēmumiem. 1768. gadā, pēc kara ar turkiem, viņa pārņēma lielu daļu Melnās jūras piekrastes zemju, kas atrodas pašreizējā Ukrainas teritorijā. Katrīna II aicināja menonītus, kas dzīvoja Prūsijā, iekopt šīs stepju zemes, pretim solot reliģisko brīvību un militāro aizsardzību. Prūšu menonītu zemnieku darba mīlestība vainagojās ar panākumiem. 20. gadsimta sākumā viņiem jau piederēja lielas lauksaimniecības platības, uz kurām tika uzcelti muižas nami. Taču pēc 1917. gada revolūcijas, visi muižkungi tika ieskaitīti kulaku kārtā, kam sekoja nežēlīga izrēķināšanās. Dzīvi palikušie Krievijas menonīti steidzās izceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu un Paragvaju.

1941. gadā, kad Hitlera karaspēks ienāca Padomju Savienībā, daudzi menonīti to uzņēma kā atbrīvotāju no komunistiskā režīma. Karam beidzoties, daudzi kopā ar vācu armijas karavīriem bēga uz Vāciju, vienai daļai tika ļauts emigrēt uz citām pasaules zemēm, vēl citiem nācās piedzīvot Sibīrijas, Kazakstānas un Gulaga koncentrācijas nometnes.

Jāatzīmē, ka Latvijā menonītu ideju, dzīvesstila un rīcības līdzinieces bija Vidzemes laukos sastopamās hernhūtiešu, jeb brāļu draudžu kopienas.

Pasaulē šobrīd ir ap pusotra miljona menonītu. Viņi ir izkaisīti vairāk nekā 50 valstīs visos kontinentos. Menonīti aktīvi darbojas izglītības un karitatīvajā jomās. Viena no pazīstamākajām viņu dibinātajām institūcijām ir Palīdzība dabas katastrofās cietušajiem, angliski Disaster Service. Bez tam, menonītu kristīgā kopiena izstrādā arī starptautiskas attīstības programmas, palīdzot pasaules atpalikušajiem reģioniem.

iš