Kazakstānā notika Centrālāzijas valstu jauniešu tikšanās

Kazakstānas pilsētā Oziornoje augusta vidū notika 9. Centrālāzijas valstu jauniešu tikšanās. Tajā piedalījās jaunie kristieši no Kazakstānas, Uzbekistānas, Turkmenistānas, Tadžikistānas un Kirgistānas. Tikšanās moto: „Marija māca mūs mīlēt”. Viesu vidū bija Pontifikālās Laju padomes prezidents arhib. Staņislavs Rilko. Atgriezies no tālā ceļojuma, intervijā Vatikāna Radio viņš atzina, ka tie bija grandiozi ticības svētki, kuros piedalījās vairāk nekā 500 jaunieši. Kopā ar viņiem bija ieradušies bīskapi, priesteri un reliģiozo ordeņu locekļi. Lai sasniegtu Oziornoje daudziem nācās mērot vairāk nekā 4000 km garu ceļu. Astanas arhibīskaps Tomašs Pets Vatikāna pārstāvi uzaicināja svinēt jauniešu tikšanās noslēguma Svēto Misi, kuras laikā vairāki jaunie kristieši saņēma misionāra mandātu.

Tikšanās laikā jaunieši noklausījās bīskapu katehēzes, kopīgi lūdzās un piedalījās Krustaceļa gājienā, kas ilga gandrīz trīs stundas. „Tas bija ticības pieredzes apmaiņas laiks” – atzina arhib. Staņislavs Rilko. Jautājām viņam par tikšanās Kazakstānā nozīmi.

Mani pārsteidza šo jauniešu ticības drosme un prieks, neraugoties uz to, ka katoļi tur ir kā maza saliņa „musulmaņu jūrā”, kas to apņem no visām pusēm. Pateicoties Baznīcas pastorālajam darbam, jaunieši drosmīgi apliecina savu kristīgo identitāti. Viņi aizvien vairāk atklāj Kristu kā vienīgo atbildi uz saviem eksistenciālajiem jautājumiem, un Baznīcu kā patiesu ģimeni. Katra šāda tikšanās ir jaunas cerības zīme Bznīcai, kas darbojas šājās valstīs.

VR: Kāds ir jūsu iespaids, tiekoties ar katoļu kopienu, kas dzīvo plašajā Kazakstānā?

Savas īsās vizītes laikā es centos pēc iespējas vairāk iepazīt Baznīcas dzīves norisi šajā neaptverami lielajā valstī. Kazakstāna ir viena no bijušajām padomju savienības valstīm. Tā izjuta visas ar to saistītās sekas, īpaši, kas attiecās uz reliģijas brīvību. Daudzus gadu desmitus ticīgie tika pakļauti diskriminācijai un vajāšanām. Savas ticības dēļ vēl pavisam nesenā pagātnē tiem nācās maksāt vissaugstāko cenu: moceklību. Taču, neraugoties uz smagajām vajāšanām, ticība palika dzīva. Tas viss, pateicoties daudzu kristīgo laju, sieviešu un vīriešu drosmīgajam ticībai. Pateicoties “babuškām” – vecmāmiņām, kuras ticības patiesības nodeva saviem bērniem un mazbērniem, tā palika dzīva. Pateicoties arī priesteru drosmei un apustuliskajai dedzībai, ticība palika dzīva. Viņi slepeni apmeklēja katoļu mājas, administrējot sakramentus, celebrējot Svētās Mises, svētījot laulības.

VR: Kā šodien dzīvo katoļu kopiena Kazakstānā?

Baznīca Kazakstānā šodien atjaunojas un attīstās. Pašreizējā valdība ir nodrošinājusi reliģisko brīvību visām valstī esošajām konfesijām. Kazakstānas galvaspilsētā Astanā atrodas Svētā Krēsla pārstāvniecība jeb nunciatūra, pastāv konkordāts starp Svēto Krēslu un Kazakstānu. Katoliskajai Baznīcai ir izveidotas struktūras: diecēzes un draudzes. Pats ar savām acīm varēju apbrīnot to lielo pastorālo darbu, ko veic priesteri un reliģiozo ordeņu locekļi no dažādām valstīm. Mani īpaši pārsteidza viņu dedzība un prieks par iespēju kalpot šiem cilvēkiem. Arī dažādas ekleziālās kustības un jaunās kopienas sniedz savu ieguldījumu šajā apustuliskajā misijā. Baznīca Kazakstānā ir misionāra Baznīca, kas ar cerību un paļāvību raugās nākotnē.

Paldies par sarunu.

 
sk/RV