Pāvesta Benedikta XVI vēstule, kas pavada Motu Proprio tekstu par 1962. gada Misāles
izmantošanu
7.jūlijā Vatikāns publicēja vēstuli, ko pāvests Benedikts XVI adresē universālās Baznīcas
bīskapiem, nododot lietošanā Misāli, kas tapusi pirms 1970. gada liturģiskās reformas.
Iepazīstināsim ar Svētā tēva ievadvēstuli, kas pavada Motu Proprio:
„Dārgie
brāļi bīskapībā,
Ar lielu ticību un cerību lieku jūsu, ganu, rokās, jaunās
apustuliskās vēstules „Motu Proprio data” tekstu par tās Romas liturģijas izmantošanu,
kas ir vecāka par 1970. gada reformu. Dokuments ir ilgu pārdomu, daudzu konsultāciju
un lūgšanu auglis.
Ziņas un spriedumi, kas tika izdarīti bez pietiekamas informācijas,
ir radījuši ne mazums šaubu. Pastāv arī atšķirīga uztvere – sākot no priecīgas pieņemšanas
un beidzot ar spēcīgu opozīciju attiecībā uz saturu, kas patiesībā nebija iepazīts.
Pretestību
šim dokumentam izrādīja tie, kas bija divkāršu baiļu vadīti. Šai vēstulē tās izanalizēšu
sīkāk.
Pirmkārt, pastāv bailes, ka var tikt aizskarta Vatikāna II koncila autoritāte
un apšaubīšanai pakļauts viens no tās lēmumiem – liturģiskā reforma. Taču šīm bailēm
nav pamata. Šai sakarā ir jāatgādina, ka Misāle, ko publicējis Pāvils VI un vēlāk
divos izdevumos izdevis Jānis Pāvils II, ir un paliek Euharistiskās liturģijas parastā
forma – forma ordinaria. Nupat publicētā Romas Misāle, kas ir senāka par Vatikāna
II koncila laiku, un kas jau tika publicēta pāvesta Jāņa XXIII laikā 1962. gadā, kā
arī izmantota koncila laikā, turpmāk varēs tikt lietota kā forma extraordinaria,
jeb ārkārtējā, ekstra-ordinārā liturģisko svinību forma. Būtu nevietā runāt par šiem
diviem Romas Misāles izklāstiem kā par „diviem ritiem”. Runa ir, galvenokārt, par
divkāršu viena un tā paša rita izmantošanu. Kas attiecas uz 1962. gada Misāles izmantošanu,
vēlos pievērst uzmanību faktam, ka šī Misāle nekad nav juridiski atcelta un līdz ar
to, tā vienmēr ir bijusi atļauta. Līdz ar jaunās Misāles ieviešanas brīdi, vairs nešķita,
ka būtu nepieciešams izdot normas iepriekšējās Misāles eventuālajai lietošanai. Tomēr
drīz vien pierādījās, ka ne mazums priesteru palika cieši saistīti ar šo ritu, kas
tiem bija pazīstams jau kopš bērnības. Visvairāk tas bija vērojams zemēs, kur liturģiskā
kustība daudziem cilvēkiem bija devusi ievērojamu liturģisko izglītību un dziļu, intīmu
saikni ar liturģisko svinību iepriekšējo formu. Visi zinām, ka kustībā, ko vadīja
arhibīskaps Lefebrs, uzticība senajai Misālei kļuva par ārēju atšķirības zīmi. Tomēr
atšķeltības iemesli, kas šeit radās, ir meklējami dziļāk. Daudzi cilvēki, kas skaidri
pieņēma Vatikāna II koncila saistības, un kas bija uzticīgi pāvestam un bīskapiem,
vēlējās rast arī sev pieņemamu svētās liturģijas formu. Tas notika galvenokārt tāpēc,
ka daudzviet dievkalpojumi netika svinēti saskaņā ar jaunās Misāles priekšrakstiem.
Turklāt, šī Misāle nereti tika uztverta kā autorizācija vai pat pienākums radoši izturēties
liturģisko svinību laikā. Tas bieži vien veda pie spēcīgām liturģijas deformācijām.
Runāju no savas pieredzes, jo arī es pats dzīvoju tai laika posmā, ko pavadīja neskaidrības
un apmulsums. Redzēju, cik dziļu iekšēju ievainojumu patvaļīgu liturģijas deformāciju
dēļ izjuta cilvēki, kas dzīvoja dziļu, Baznīcas ticībā balstītu dzīvi.
Tā,
pāvests Jānis Pāvils II izjuta pienākumu līdz ar Motu Proprio „Ecclesia Dei”
1988. gada 2. jūlijā izdot normas 1962. gada Misāles lietošanai. Tomēr šais normās
nebija rodams detalizēts apraksts, bet tikai vispārējs pamudinājums bīskapiem rēķināties
ar to ticīgo „taisnīgām ilgām”, kas prasīja šo Romas rita izmantošanu. Toreiz pāvests
vēlējās palīdzēt galvenokārt Svētā Pija X Brālībai rast pilnīgu vienotību ar Pētera
pēcteci, cenšoties dziedēt brūci, kas tika izjusta aizvien sāpīgāk. Diemžēl, šī izlīgšana
joprojām nav notikusi. Tomēr, vairākas kopienas ar pateicību uzņēma un praksē izmantoja
minētā Motu Proprio iespējas. Tai pašā laikā problemātisks palika 1962. gada Misāles
izmantošanas jautājums ārpus šīm kopienām. Joprojām trūka precīzu juridisko normu,
īpaši tāpēc, ka bīskapi bieži vien baidījās pakļaut šaubām Vatikāna II koncila autoritāti.
Tūlīt pēc koncila pavērās iespēja pieņēmumam, ka prasība izmantot 1962. gada Misāli,
aprobežotos vienīgi ar vecāko paaudzi, kas kopā ar to bija izaugusi. Tomēr, tai pašā
laikā skaidri pierādījās, ka arī gados jaunāki cilvēki rod pievilcību šai liturģiskajā
formā un uzskata, ka tā ir īpaši piemērota, lai notiktu viņu tikšanās ar Vissvētās
Euharististijas noslēpumu. Tādējādi, radās nepieciešamība pēc skaidrākas juridiskas
reglamentācijas, kas 1988. gada Motu Proprio laikā nebija paredzama. Jaunās normas
bīskapiem pavērs brīvāku izvēli dažādu situāciju priekšā.
Otrkārt, diskusijās,
ko pavada gaidītais Motu Proprio, izpaužas arī bažas, ka 1962. gada Misāles plašākas
izmantošanas iespējas, varētu vest pie nekārtībām, vai pat šķelšanās draudžu kopienās.
Arī šīs bažas man nešķiet pamatotas. Senās Misāles izmantošana prasa zināmu liturģisko
sagatavotību, kā arī latīņu valodas prasmi. Taču daudziem pietrūkst gan vienas, gan
otras. Jau no šiem konkrētajiem priekšnosacījumiem, ir skaidri redzams, ka jaunā Misāle,
bez šaubām, ir un paliks Romas rita ordinārā forma ne vien saskaņā ar juridiskajām
normām, bet pamatojoties arī uz reālo situāciju, kas valda ticīgo kopienās.
Ir
tiesa, ka netrūkst pārspīlējumu un dažreiz arī sociālo aspektu, kas saistās ar senajā,
latīņu liturģiskajā tradīcijā balstītu, ticīgo attieksmi. Jūsu mīlestība un pastorālā
apdomība kalpos par stimulu attīstībai. Romas rita divas formas var savstarpēji bagātināties:
senajā Misālē var un vajag iekļaut jaunos svētos un dažas jaunās prefācijas. Komisija
„Ecclesia Dei” sadarbībā ar dažādām personām un institūcijām, kas ir saistītas ar
„usus antiquior”, izpētīs praktiskās iespējas. Svinot Svēto Misi saskaņā ar Pāvila
VI Misāli, varēs skaidrāk nekā līdz šim izpausties tā sakralitāte, kas daudzus piesaista
pie senās Misāles. Visdrošākā garantija tam, ka Pāvila VI Misāle varēs vienot draudžu
kopienas un ka tās to mīlēs, slēpjas liturģiskajā svinēšanā, kas tiek veikta ar lielu
pietāti un saskaņā ar priekšrakstiem. Tas dara redzamu šīs Misāles garīgo bagātību
un teoloģisko dziļumu.
Tā, esmu nonācis pie motivācijas, kas mani pamudināja
ar šo Motu Proprio atjaunot to, kas bija izdots 1988. gadā. Runa ir par centieniem
panākt izlīgšanu Baznīcas iekšienē. Raugoties uz pagātni, uz šķelšanos, kas gadsimtu
gaitā ir plosījusi Kristus Miesu, nezūd iespaids, ka kritiskos brīžos, kad izraisījās
šķelšanās, Baznīcas atbildīgās personas nav paveikušas pietiekami daudz, lai panāktu
izlīgšanu un saglabātu vienotību. Paliek iespaids, ka nolaidība Baznīcā ir daļēji
vainojama faktā, ka šīs šķelšanās patiešām ir notikušas. Šis atskats pagātnē šodien
mums uzliek pienākumu: pielikt visas pūles, lai tiem, kas ilgojas pēc vienotības,
būtu dotas iespējas palikt šai vienotībā, vai to no jauna atgūt. Nāk prātā frāze no
apustuļa Pāvila 2. vēstules korintiešiem, kurā viņš raksta: „Korintieši, atklāti mēs
jums runājam, mūsu sirds ir plaši atvērusies. Mēs pret jums neesam šaursirdīgi, bet
jūs pret mums esat šaursirdīgi. Tā kā jūs saņemat to pašu algu, es kā bērniem jums
saku: kļūstiet arī jūs plašāki!” (2 Kor 6,11-13). Pāvils, bez šaubām, to saka
citā kontekstā, taču viņa aicinājums var un tam ir jāuzrunā arī mūs – tieši par šo
tēmu. Dāsni atvērsim mūsu sirdis un ļausim tajās ienākt visam tam, kam vietu paver
ticība!
Nepastāv nekādas pretrunas starp vienu un otru Romas Misāles izdevumu.
Liturģijas vēsturē ir izaugsme un progress, taču nav pārrāvuma. Tas, kas bija svēts
iepriekšējām paaudzēm, arī mums paliek svēts un cēls, un to nevar pēkšņi aizliegt,
vai pat uzskatīt par kaitīgu. Visiem nāk par labu glabāt un godāt bagātības, kas ir
attīstījušās Baznīcas ticībā un lūgšanās. Bez šaubām, lai dzīvotu pilnīgā kopībā,
arī senajai Misālei uzticīgo kopienu priesteri, saskaņā ar principu, nedrīkst izslēgt
liturģisko svinēšanu pēc jaunajām grāmatām. Patiešām, līdz ar jaunā rita vērtības
un svētuma atzīšanu, nebūtu korekti to izslēgt.
Noslēgumā, dārgie brāļi, vēlos
uzsvērt, ka šīs jaunās normas nekādā gadījumā nemazina jūsu autoritāti un atbildību
nedz liturģiskajā, nedz pastorālajā kalpošanā. Katrs bīskaps ir liturģijas moderators
savā diecēzē (sal. Sacrosactum Concilium, n. 22: „Sanctae Liturgiae moderatio
ab Ecclesiae auctoritate unice pendet quidem est apud Apostolicam Sedem et, ad normam
iuris, apud Episcopum”).
Tātad, nekas netiek atrauts no bīskapa autoritātes.
Viņam arī turpmāk būs jārūpējas, lai viss notiek mierā un nopietnībā. Ja radīsies
kāda problēma, ko nespēj atrisināt prāvests, vietējais ordinārijs vienmēr varēs iejaukties,
tomēr, pilnīgā saskaņā ar to, kas noteikts jaunajās Motu Proprio normās.
Bez
tam, aicinu jūs, dārgie brāļi, rakstīt Svētajam Krēslam atskaiti par jūsu pieredzi
pēc trim gadiem, kopš šī Motu Proprio stāšanās spēkā. Ja patiešām radīsies nopietnas
grūtības, tad tiks meklētas iespējas to atrisināšanai.
Dārgie brāļi, ar pateicīgu
un uzticības pilnu sirdi, nododu jūsu, ganu, sirdīm, šīs lappuses, kā arī pašas Motu
Proprio normas. Vienmēr atcerēsimies apustuļa Pāvila vārdus, ko viņš teicis Efezas
priesteriem: „Uzmaniet paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis
par bīskapiem, lai ganītu Dieva Baznīcu, ko Viņš ar savām asinīm ieguvis.” (Ap.d.
20,28).
Novēlu Marijas, Baznīcas Mātes spēcīgajai aizbildniecībai šīs jaunās
normas un no sirds dodu savu apustulisko svētību Jums, dārgie brāļi, jūsu diecēžu
prāvestiem, visiem priesteriem, jūsu līdzstrādniekiem, kā arī visiem jūsu ticīgajiem.