Svētais Bazils – izcils ticības skolotājs, lūgšanu un praktiskas dzīves paraugs
Arī šoreiz trešdienas vispārējā audience, tāpat kā iepriekšējā nedēļā, notika divās
vietās. Vispirms pāvests devās uz Pāvila VI audienču zāli, kur teica katehēzes mācību,
bet vēlāk ieradās svētā Pētera bazilikā, lai uzrunātu tur sapulcējušos svētceļniekus.
Katehēzes
mācība bija veltīta Baznīcas tēva, svētā Bazila personībai, kas bizantiešu liturģiskajos
tekstos tiek saukts par „Baznīcas gaismu”. Bazils ir IV gadsimta bīskaps, uz kuru
ar apbrīnu raugās gan Austrumu, gan Rietumu Baznīca. Viņš izcēlās ar dzīves svētumu,
ar savas mācības izcilību, kā arī ar praktisku pieeju lietām.
Svētais Bazils
piedzima ap 330. gadu ģimenē, ko varētu dēvēt par „īstu mājas svētnīcu”, jo visi tās
locekļi dzīvoja dziļā ticības gaisotnē. Nākamais Baznīcas tēvs studēja pie labākajiem
Atēnu un Konstantinopoles skolotājiem. Sasniedzot brieduma gadus, Bazils nožēloja,
ka agrāk ir bijis pārāk nodevies pasaulīgajai dzīvei, kuras laikā gūtās veiksmes viņam
nespēja dot gandarījumu. Šo pieredzi viņš apraksta vienā no savām vēstulēm: „Kādu
dienu, it kā būtu pamodies no dziļa miega, es pievērsos brīnišķīgajai Evaņģēlija patiesības
gaismai un raudāju par savu nožēlojamo dzīvi”. Kristus piesaistīts, Bazils sāka klausīt
tikai Viņu. Viņš apņēmīgi veltīja sevi klosterdzīvei, lūgšanai, Svēto Rakstu meditācijām
un tuvākmīlestības praksei. Šai ceļā par piemēru viņam kalpoja viņa māsa, svētā Makrina,
kas jau agrāk bija iestājusies klosterī.
Bazils saņēma priestera svētības un
370. gadā tika konsekrēts par Kapadoķijas (tagadējā Turcijā) bīskapu. Viņš prata līdzsvarot
praktisko dvēseļu aprūpes darbu ar lūgšanu un meditāciju dzīvi. Bīskaps Bazils nodibināja
daudzas Dievam konsekrēto kristiešu kopienas, kuras viņš pats bieži apmeklēja. „Patiesībā,
svētais Bazils izveidoja īpašu mūku dzīves kustību,” atzina pāvests Benedikts XVI.
„Tā nebija aizvērta pret vietējo Baznīcas kopienu, gluži pretēji, pilnīgi atvērta
pret to. Mūki bija daļa n vietējās Baznīcas, viņi to iedvesmoja ar personīgās dzīves
piemēru – ar dziļu mīlestību uz Kristu un ar tuvākmīlestības darbiem. Šie mūki, kuri
izveidoja arī skolas un slimnīcas, kalpoja galvenokārt nabadzīgajiem un ar saviem
darbiem pierādīja kristīgās dzīves pilnību.
Bīskaps Bazils rūpējās par saviem
ticīgajiem gan no garīgā, gan materiālā aspekta. Viņš izrādīja nemitīgu interesi par
kristiešu dzīves apstākļiem, stingri nosodīja ļaunumu, nostājās visnabadzīgāko un
atstumto pusē, uzrunāja vietvalžus, lai tie atvieglo savas tautas ciešanas. Tāpat
Bazils iestājās par Baznīcas un ticības brīvību, nebaidoties nonākt opozīcijā ar šīszemes
varenajiem.
Bazila laikā celtās slimnīcas un nabagu patversmes turpmāk sāka
kalpot par iedvesmojošu piemēru dažādām karitatīvām ierosmēm, tai skaitā arī mūsdienu
slimnīcām un sociālās aprūpes centriem.
Svētais Bazils ir pazīstams arī kā
zinošs Baznīcas liturģijas reformētājs. Viņš ir Euharistiskās lūgšanas, jeb anaforas
autors. Pateicoties viņam, ticīgie labāk iepazina un iemīlēja psalmus.
Ar dedzību
un drosmi Kapadoķijas bīskaps stājās pretim tā laika herētiķiem. Vieni noliedza, ka
Kristus ir Dievs tāpat kā Viņa Tēvs, citi, savukārt, nespēja pieņemt Svētā Gara dievišķību.
„Svētais Bazils ir viens no lielajiem Baznīcas tēviem tieši tāpēc, ka viņš formulēja
mācību par Svēto Trīsvienību – par vienīgo Dievu, par mīlestību, Dievu trijās Personās,
kas veido visdziļāko vienotību, kāda vien pāstāv, proti, dievišķo vienotību,” teica
pāvests.
Svētais tēvs piebilda, ka pateicoties dziļai mīlestībai uz Kristu
un uz Viņa Evaņģēliju, lielais kapadoķietis rūpējās, lai Baznīcas iekšienē tiktu pārvarētas
šķelšanās un lai visi atgriežas pie Kristus un Viņa Vārda.
Saskaņā ar svētā
Bazila rakstīto, viņa darbības programma bija sekojoša: „Kristus apustulis un kalps,
Dieva noslēpumu izplatītājs, valstības sludinātājs, žēlsirdības regula, acs Baznīcas
miesā, Kristus avju gans, žēlsirdīgais ārsts, tēvs un uztura gādātājs, Dieva līdzstrādnieks,
Dieva lauksaimnieks, Dieva svētnīcas celtnieks” (sal. Moralia 80, 11-20: 31.lpp.,
864b-868b).
Katehēzes noslēgumā pāvests teica: „Šī ir programma, ko svētais
bīskaps nodod Vārda sludinātājiem – vakar un šodien. Tā ir programma, ko viņš pats
uzņēmās ieviest praksē. 379. gadā Bazils, vēl nesasniedzis 50 gadu vecumu, noguruma
un askēzes pieveikts, atgriezās pie Dieva, „cerībā uz mūžīgo dzīvi, caur Jēzu Kristu
mūsu Kungu” (De Baptismo 1,2,9). Viņš bija vīrs, kas dzīvoja ar Kristum pievērstu
skatienu. Viņš bija tuvākmīlestības vīrs. Vīrs, ko pildīja cerība un ticības prieks.
Bazils mums rāda, kādiem ir jābūt patiesiem kristiešiem”.