Euharistiskais brīnums - Amsterdama

XIV gadsimtā Amsterdama bija neliels zvejnieku ciemats ar četrām ielām, kuru malās bija redzami dažādi zvejnieku piederumi un vienīgo lielāku ēku – māsu konventu. 1345. gada 13. martā šī ciemata vārds izskanēja pāri Holandes robežām un kļuva par daudzu svētceļnieku mērķi pateicoties Euharistijas brīnumam.

Tajā dienā ciemata priesteris tika izsaukts pie kāda mirstoša zvejnieka. Viņš izklausīja grēkus un piešķīra pēdējo svaidīšanu. Līdz ko priesteris bija prom slimnieku pārņēma liels klepus – tā, ka viņam nācās izspļaut saņemto hostiju. Zvejnieka sieva to savāca un iemeta krāsnī. Nākamajā rītā, vēloties iztīrīt krāsni, viņu pārņēma liela nožēla par šādu rīcību ar svēto hostiju, jo tā pilnīgi uguns neskārta un balta liesmu ieskauta joprojām atradās uz oglēm. Uguns nespēja skādēt Vissvētākajam Sakramentam.

Dziļi sašutusi sieviete metās ceļos un pielūdza Kungu vissvētā Hostijā. Tad viņa kailām rokām izņēma hostiju no uguns, kas brīnumainā kārtā nespēja apdedzināt, un ielika to tīrā linu drānā. Tagad sieviete devās priestera meklējumos, lai pastāstītu par šo atgadījumu. Brīdi apdomājis, priesteris noteica sievietei par notikušo klusēt, lai lieki neuztrauktu ciemata iedzīvotājus, savukārt hostiju viņš aiznesa atpakaļ uz dievnamu.

Tomēr nākamajā dienā sieviete atkal atrada šo pašu hostiju savās mājās. Tagad priesterim bija skaidrs, ka šo brīnumu nedrīkst noklusēt, bet gan jādara zināmu lielākam Dieva godam un daudzo dvēseļu stiprinājumam. Prāvests paziņoja par šo brīnumu visai draudzei un no šī brīža pie zvejnieka mājiņas pulcējās ļaudis no visas apkaimes. Ar karogiem un svecēm, dziedot un lūdzoties priesteris ar baznīcēniem procesijā nesa svēto hostiju uz svētā Nikolaja baznīcu.

Baznīcas autoritātes arī uzsāka brīnuma izmeklēšanu, kas ilga vairākus mēnešus. Beidzot Ūtrehtas bīskaps savā ganarakstā apliecināja, ka brīnumainais notikums ir patiess un tāpēc arī atļauj atklāti runāt par šo euharistisko brīnumu.

Dievbijīgie Amsterdamas iedzīvotāji nolēma pārveidot zvejnieka mājiņu par kapelu, atstājot tajā arī krāsni, kuras uguns nespēja skādēt hostijai. Pēc 100 gadiem Dievs savā labvēlībā šajā kapelā pieļāva vēl vienu brīnumu, tādējādi apliecinot iepriekšējo [brīnumu]. 1452. gada 24. maijā Amsterdamu pārņēma liels ugunsgrēks, tā, ka praktiski nodega visa pilsēta.

Ugunij tuvojoties kapelai daži vīri nolēma glābt brīnumaino hostiju uzlaužot tabernākulu. Tomēr lai cik tie arī nepūlētos, nekas neizdevās – tabernākula durtiņas palika ciet un instrumenti lūza kā sērkociņi. Kapelai degot vīriem nācās to atstāt. Tā koka kapela un arī tabernākuls tika iznīcināti. Bet kāds neaprakstāms prieks pārņēma iedzīvotājus, kad kapelas krāsmatās tie atrada ostensoriju ar simtgadīgo hostiju pilnīgi neskartus.

Kopš šī laika notika neskaitāmi svētceļojumi un euharistiskās procesijas, līdz pat 1578. gadam, kad Holandi pārņēma kalvinisms un tika aizliegta publiska katoļticības apliecināšana. Tomēr arī šim aizliegumam neizdevās izraut no holandiešu sirdīm Vissvētākā Sakramenta godināšanu. Pēc vajāšanu beigām tika atjaunotas euharistiskās procesijas, tiesa gan klusumā un bieži vien naktī. Tomēr 1645. gadā par godu brīnuma 300. gadadienai notika plašas svinības. Arī Otrā Pasaules kara laikā vienmēr atradās dievbijīgi katoļi, kas godināja Vissvētāko Sakramentu un sargāja to no profanācijas.

Jāatzīst, ka mūsdienu Holandē joprojām dažas vietās, lai neizsauktu konfliktu ar protestantiem, pastāv aizliegums rīkot euharistiskās procesijas, vai arī tās var rīkot klusumā un nakts stundās. Amsterdamā šis aizliegums tika atcelts pirms desmit gadiem.

mv