Sv. Antonio Galvao – miera un žēlsirdības cilvēks

Svētais Antonio de Sant’Anna Galvao dzīvoja laika posmā no 1739. līdz 1822. gadam. Par „miera un žēlsirdības vīru” sauktais franciskāņu brālis ir ļoti tuvs brazīliešu tautai un viņa sniegtā kristīgā liecība joprojām ir aktuāla. Antonio ir pirmais kanonizētais Brazīlijā dzimušais svētais.

Antonio de Sant’Anna dzimis Gvarantingvetā, Sanpaulu pavalstī, dziļi kristīgā ģimenē. Iestājies franciskāņu ordenī, 1762. gadā iesvētīts par priesteri. Ieguvis labu izglītību. Bija liels Dievmātes godinātājs, plaši pazīstams biktstēvs un garīgais tēvs. 1770. gadā nominēts par Recolhimento dievbijīgo sieviešu biktstēvu. 1774. gadā nodibināja jaunu kopienu. Bez tam viņš bija teicams arhitekts, celtnieks un celtniecības darbu vadītājs. Uzcēlis kopienas māju un baznīcu. Viņa būvētais Luzas klosteris šodien ir atzīts par UNESCO kultūras mantojumu.

Pateicoties Galvao aizbildniecībai, minētajā klosterī cilvēki saņem neskaitāmas žēlastības. Novērojumi liecina, ka, apmēram, 60-70 procenti gadījumu ir izdziedināšanas, kas saistītas ar audzējiem vai grūtniecības problēmām, bez tam, žēlastības saņem laulātie pāri, kuri bijuši neauglīgi.

Svētīgais mums skaidri māca, ko nozīmē piederēt Kristum, ko cilvēkam nozīmē kristīgā ticība. Ticība viņam bija īsts dzinējspēks. Tā viņu mudināja vienmēr mīlēt tāpat kā mīlēja Kristus. Mīlēt savus līdzcilvēkus un mīlēt pašu Kristu. Viņš bija miera un žēlsirdības vīrs. Tā viņu nodēvēja Sanpaulu deputātu asambleja. Ne mazāk kā viņa laikabiedriem, arī mūsdienu cilvēkiem nepieciešama mīlestība, žēlsirdība, sapratne, maigums, piedošana.

Tēvs Galvao liecina, ka būt žēlsirdīgam nozīmē dzīvot brāļu labā un nesavtīgi kalpot Kristum savos brāļos un māsās. Viņa svētums balstās uz ticību, kas ietver sevī pilnīgu paļāvību Dievišķajai Providencei un Bezvainīgi Ieņemtajai Vissvētākajai Jaunavai Marijai. Mīlēja visus, neraugoties ne uz sociālo stāvokli, ne ādas krāsu, ne reliģisko vai kultūras piederību. Taču sevišķi mīlēja vajadzībās nonākušos. Tādā veidā viņš bija dzīva dievišķā maiguma klātbūtnes zīme cilvēku vidū. Ļaudis pie viņa steidzās pēc padoma un mierinājuma. Viņu varēja atrast pat visdziļākajās nakts stundās. Būdams pilns mīlestības uz Dievu un tuvāko, viņš sniedza garīgo un materiālo palīdzību.

Viņa žēlsirdības un mīlestības harizma ir joprojām dzīva. Cilvēki nāk pie viņa kapa, lai lūgtu gan garīgo, gan materiālo palīdzību. Svētais ir Dieva dāvana Brazīlijas Baznīcai. Tēvs Galvao māca, ka viss paiet, vienīgi žēlsirdība paver mums ceļu pie Dieva, kurš pats ir bezgalīgā un mūžīgā Mīlestība.

Tēvs Galvao apbedīts paša celtajā Recolhimento da Luzas baznīcā. Viņa kaps joprojām ir daudzu svētceļnieku mērķis. 1997. gada 8. aprīlī pāvests Jānis Pāvils II viņu pasludināja par svētīgu. Tēvs Antonio Galvao ir pirmais brazīliešu izcelsmes svētais.

je/RV