Svētīgā Marija Roze Pellesi: "Vissvarīgākais ir mīlēt Dievu"

29. aprīļa rītā Rimini katedrālē kard. Žozē Saraiva Martins vadīja 1972. gadā mirušās franciskāņu misionāru māsas Marijas Rozes Pellesi beatifikācijas svinības. Homīlijā viņš atgādināja, ka Lieldienu laikā 4. svētdiena tiek saukta par „Labā Gana” svētdienu. Tajā Baznīca atzīmē 44. Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem uz priesterību un klosterdzīvi.

Skaidrojot Evaņģēlija fragmentu, kard. Martins uzsvēra, ka Kristus vārdi: klausīties, pazīt un sekot – nozīmē cilvēka ticības ceļu. Klausīšanās ir ticības sākums. Caur klausīšanos Kristus mūs ved uz Viņa pazīšanu. Vārds ‘sekot’ nekādā gadījumā nav pasīvs. Būdami brīvi mēs sekojam kādam. Dzirdam Viņa balsi un to pazīstam. Esam aicināti sekot Kristum, kas ir Labais Gans. Viņš mūs aicina, vada un rūpējas - teica Vatikāna pārstāvis.

Starp tiem, kuri sekoja Kristum ir arī māsa Marija Roze Pellesi. Savas dzīves 27. gadus, ko pavadīja slimnīcā, viņa sekoja Kristum ciešanu ceļā, pacietīgi nesot smagās slimības krustu. No viņas lūpām neizlauzās apsūdzība vai izmisums. Baznīca šodien viņu salīdzina ar Kristu – Jēru. Svētīgā Marija Roze aicina mūsdienu cilvēkus nezaudēt cerību un paļauties uz Dievu. „Jēzus uz manas niecības gruvešiem veido no mūžības iecerēto šedevru” – bieži atkārtoja svētīgā māsa. Tas bija evaņģēliskās pilnības šedevrs, svētuma šedevrs – homīlijā teica kard. Saraiva Martins.

„Māsa Marija Roze savas dzīves lielāko daļu pavadīja nevis klostera mūros, bet gan slimnīcā un sanatorijā – noslēgtā un vientuļā vidē” – intervijā Vatikāna Radio pastāstīja t. Florio Tessari. Beatifikācijas procesa postulators uzsvēra, ka savā pelēkajā ikdienas dzīvē māsa piedzīvoja neparastu Dieva tuvumu. Tas liecina, ka svētums ir iespējams visiem un visur. Jaunā svētīgā šaurā un noslēgtā vidē dzīvoja ar iekšējo dedzību: savā sirdī ietvēra pasauli un visu Baznīcu. Sniedza patiesu liecību, ka arī slimībā un grūtībās cilvēks var būt laimīgs, ka var saņemt Kristus apsolīto „simtkārtīgo” atalgojumu visos dzīves apstākļos. Māsas Marijas Rozes „mazais noslēpums” viņu pārveidoja par brīnišķīgu cilvēku, kuru Baznīca šodien pasludina par svētīgu” – teica t. Tessari.

Bruna Pellesi piedzima 1917. gadā Morano di Priņjano ciematā netālu no Modenas, Itālijas ziemeļos. Bija pēdējā deviņu bērnu ģimenē. Jau agrā bērnībā viņa nojauta, ka dzīvē nāksies daudz ciest. Dzīvoja 55 gadus, no kuriem 27 pavadīja slimīcās un sanatorijās. Būdama 16 gadus veca Bruna rūpējās par sešiem maziem bērniem, kurus atstāja divas mirušas radinieces.

23. gadu vecumā iestājās franciskāņu misionāru kongregācijā, pieņemot vārdu Marija Roze. Taču pēc pieciem gadiem saslima ar tuberkulozi. No tā brīža nepārtraukti atradās ārstu uzraudzībā. Katru dienu nācās izciest sāpīgus dūrienus, lai atsūknētu no plaušām šķidrumu. Māsas pacietība radīja patiesu izbrīnu ārstos un pacientos. Pirms nāves savām māsām teica: „Dzīvē vissvarīgākais ir mīlēt Dievu. Esmu laimīga, ka varu nomirt mīlot, ka mīlu visus”. Māsa Marija Roze Pellesi nomira 1972. gadā. Piecus gadus vēlāk tika uzsākts viņas beatifikācijas process.

sk/RV