Vatikāns: pestīšanas cerība bērniem, kas miruši nekristīti
Pēc ilgām un nopietnām pārdomām Starptautiskā Teoloģiskā komisija nākusi klajā ar
paziņojumu, ka pastāv pamatoti iemesli cerēt uz kristību nesaņēmušo bērnu nonākšanu
debesīs. 20. aprīlī Catholic News Service aģentūra, ar pāvesta atļauju, publicējusi
komisijas izstrādāto 41 lappusi garo dokumentu ar nosaukumu: „Pestīšanas cerība bērniem,
kas miruši nekristīti”.
Dokumentā vispirms atgādināta Baznīcas tradicionālā
mācība, ka pirmdzimtā grēka dēļ, kristība ir nepieciešama pestīšanai: tā ir kārtējais
visiem nepieciešamais pestīšanas līdzeklis. Tāpēc vecāki tiek mudināti pēc iespējas
ātrāk nokristīt jaundzimušos. Bet „Dievs var vienmēr dod savu kristības žēlastību
arī bez sakramenta piešķiršanas, un tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad nav iespējams
piešķirt kristības sakramentu”, uzsvērts Teoloģiskās komisijas dokumentā.
Tajā
tiek pausta cerība, ka „bērni, kuri miruši bez kristības sakramenta saņemšanas esot
pestīti un bauda debesu svētlaimi”. Šādam apgalvojumam dokuments sniedz teoloģiski
pamatotus iemeslus.
Jāpaskaidro, ka kopš viduslaikiem pastāvēja uzskats, ka
nekristītie bērni pēc nāves nonāk, tā saucamajā, limbā, kur viņiem ir liegta Dieva
redzēšana. Viņos ir iedzimtais grēks un, līdz ar to, viņi nevarot nonākt debesīs,
taču tajā pašā laikā, viņiem nebūtu arī jānonāk ne ellē, ne šķīstītavā. Teoloģiskās
komisijas dokuments norāda, ka šāda apgalvojuma saknes varētu būt meklējamas Dantes
„Dievišķajā komēdijā”, kas pagātnē tika uzskatīta gandrīz vai par Atklāsmes mērauklu.
Īstenībā
šo, tā saucamo, limbu Baznīca nekad nav pasludinājusi par dogmu un tas netiek minēts
arī Katoliskās Baznīcas katehismā. Paragrāfos 1261. un 1283., kuros
runā par nekristīto bērnu likteni, limbs minēts netiek. Bez tam Benedikts XVI, vēl
būdams kardināls un Ticības Mācības kongregācijas prefekts, jau 1984. gadā, apgalvoja,
ka „personīgi” viņam gribētos atmest šo ideju, kas ir „tikai teoloģiskā hipotēze”.
Tikko
publicētajā komisijas dokumentā pasvītrots, ka ideja par limbu, īstenībā, ir „pārlieku
ierobežota uzskata par pestīšanu” sekas. Tādēļ ir „jācer, ka pastāv pestīšanas ceļš
bērniem, kuri miruši nekristīti”. Šāda paziņojuma pamatā nav tikai teorētisks fakts,
bet „neatliekama pastorāla problēma”. Kāpēc? Tāpēc ka mūsdienās pieaug bez kristības
mirušo bērnu skaits, daudzi vecāki ir nekatoļi un daudzi bērni kļūst par „abortu upuriem”.
„Cilvēkiem ir aizvien grūtāk pieņemt”, skaidro teologi, „ka taisnīgais un žēlsirdīgais
Dievs nevainīgajiem bērniem, kuri nav izdarījuši nevienu personīgu grēku, varētu liegt
mūžīgo svētlaimi”.
Dieva Žēlsirdība „vēlas, lai visi cilvēki tiktu pestīti”.
Saskaņā ar Baznīcas mācību, „žēlastība pārspēj grēku”, un, līdz ar to, teologi pamato
savu domu ar kard. Ratcingera apgalvojumu, ka „nevainīgo bērnu neielaišana Paradīzē,
šķiet, neatspoguļo Kristus sevišķo mīlestību pret vismazākajiem”.
Pastāv iespēja,
ka tagad šo nostādni pāvests varētu pasludināt par oficiālu, izdodot savu deklarāciju.
No vienas puses teologi lūdz pāvestu lielākā mērā atzīt, ka pestīšanu var iemantot
arī bez kristības saņemšanas, bet, no otras puses, tādā veidā rodas risks, vai netiks
mazināta paša sakramenta vērtība. Saskaņā ar dokumentu, šeit slēpjas „jautājuma atslēga”,
taču tiek pasvītrots, ka tomēr „no bērnu puses nav nekādu šķēršļu pestīšanas žēlastībai”.
5. gadsimtā, pēc sv. Augustīna domām, visi nekristītie bija nolemti ellei,
tikai 13. gadsimtā teologi sāka runāt par limbu. Mūsdienas Baznīca apgalvo (1992.
g. izdotajā katehismā), ka „Dieva lielā žēlsirdība (…) ļauj mums cerēt, ka pastāv
pestīšanas ceļš bērniem, kuri miruši nekristīti” (1261). Visbeidzot, ar nupat
publicēto teoloģiskās komisijas dokumentu, Baznīca vēlas nākt pretī vecākiem, kuri
„piedzīvo sāpes un vainas apziņu, jo šaubās, vai viņu nekristītie mirušie bērni ir
kopā ar Dievu”. Dokumentā atzīmēts, ka pagaidām netiek dota „nekāda izteikta atbilde”
šai „Rakstu un Tradīcijas” problēmai. Tomēr norādīts, ka pāvesti un koncili pagātnē
vienmēr bijuši piesardzīgi, un limbu nav pasludinājuši par dogmu, bet atstājuši to
tikai kā hipotēzi.