Dievišķās Žēlsirdības svētkos pāvests pateicas Dievam par 80 dzīves gadiem

Svētdien, 15. aprīlī svētā Pētera laukumā Benedikts XVI kopā ar vairākiem kardināliem, bīskapiem un priesteriem svinēja Euharistijas svinības. Šai dienā, ko sauc par Balto svētdienu, Baznīca atzīmēja arī Dievišķās Žēlsirdības svētkus un pāvesta 80 gadu jubileju.

Homīlijā pāvests pastāstīja, ka saskaņā ar senu tradīciju, Baltajā svētdienā, kas seko pēc Lieldienām, neofīti vēl tērpās baltā tērpā, kas simbolizēja gaismu, ko Kristus viņiem bija dāvājis Kristībā. Pēc šīs svētdienas, viņi noglabāja savu balto tērpu, un jaunās gaismas pavadīti, uzsāka ikdienas gaitas. Neofīti bija aicināti glabāt patiesības un labestības liesmu, ko Kungs viņos bija iededzis, un nest pasaulei Dieva gaismu un mīlestību.

Benedikts XVI atgādināja, ka pāvests Jānis Pavils II ir vēlējies, lai svētdienā pēc Lieldienām tiktu atzīmēti Dievišķās Žēlsirdības svētki. Svētais tēvs atcerējās: „Vārdā „žēlsirdība” viņš rada visa pestīšanas noslēpuma kopsavilkumu. Viņš dzīvoja divu diktatorisku režīmu laikā, pieredzēja trūkumu un vardarbību, tādējādi iepazīstoties ar tumsības spēkiem, kuri ir pārņēmuši arī mūsdienu pasauli. Taču ne mazākā mērā viņš pieredzēja arī Dieva klātbūtni, kas nostājas pretim šiem visiem spēkiem ar savu, pilnīgi citādu spēku. Tas ir dievišķais spēks un žēlsirdības vara. Žēlsirdība ierobežo ļaunumu. Tajā izpaužas Dieva īpašā daba – Viņa svētums, patiesības un mīlestības vara”.

Benedikts XVI atcerējās, ka pirms diviem gadiem, neilgi pēc pirmajām šo svētku vesperēm, Jānis Pāvils II noslēdza savas šīszemes dzīves gaitas. Pašreizējais pāvests piebilda: „Mirstot, viņš ienāca Dievišķās Žēlsirdības gaismā, no kuras šodien mūs uzrunā jaunā veidā. Esiet uzticīgi, viņš mums saka, dievišķajai žēlsirdībai! Dienu no dienas kļūstiet par Dieva žēlsirdības cilvēkiem! Žēlsirdība ir gaismas tērps, ko Kungs mums ir dāvājis Kristībā. Mēs nedrīkst pieļaut, ka šī gaisma nodziest. Tieši pretēji, tai ir jāaug mūsos katru dienu, lai mēs spētu nest pasaulei priecīgo Dieva vēsti.”

Benedikts XVI atzinās, ka tieši šais dienās, kas īpašā veidā ir dievišķās žēlsirdības apgaismotas, iekrīt viņam pašam nozīmīga atcere. Pāvests pavēstīja: „Varu vērst skatienu uz 80 dzīves gadiem. Sveicu visus, kas šobrīd ir klāt, lai kopā ar mani svinētu šo atceri.”

Jubilārs sveica kardinālus, to skaitā Andželo Sodano, kas visas kardinālu kolēģijas vārdā apsveica pāvestu viņa 80. dzimšanas dienā. Tāpat viņš sveica sev uzticēto Romas diecēzi, klātesošos politiķus un diplomātus, ekumeniskā patriarha Bartolomeja I sūtni, Pergamo metropolītu Joannis. Benedikts XVI izmantoja izdevību, lai apliecinātu prieku, ka var norisināties katoļu un pareizticīgo dialogs.

Vispirms uzsverot, ka dievkalpojuma liturģija nav paredzēta runāšanai par sevi, pāvests savas dzimšanas dienas priekšvakarā vēlējās izteikt pateicību Dievam: „Par lielu dāvanu vienmēr esmu uzskatījis dievišķās žēlsirdības labvēlību, kas ļāva man piedzimt Lieldienu iesākuma zīmē. Vienā un tai pašā dienā esmu piedzimis savai ģimenei un lielajai Dieva ģimenei. Jā, pateicos Dievam, kas ļāva man gūt pieredzi par to, ko nozīmē „ģimene”. Esmu guvis pieredzi arī par to, ko nozīmē „tēvišķība”. Uz cilvēciskās pieredzes bāzes man ir bijis ļauts piekļūt cildenajam un labestīgajam Tēvam, kas ir debesīs. Viņa priekšā mēs nesam atbildību, taču tai pašā laikā Viņš mums dāvā uzticību, jo Viņa taisnībā vienmēr atmirdz žēlsirdība un labestība, ar kādu Viņš pieņem arī mūsu vājumu un mūs atbalsta – tā, lai soli pa solim varam iemācīties staigāt taisni. Pateicos Dievam, ka esmu varējis gūt dziļu pieredzi par to, ko nozīmē mātišķā labestība, kas vienmēr ir atvērta tam, kurš meklē patvērumu, un tieši tāpēc, ir spējīga piešķirt brīvību. Pateicos Dievam par savu māsu un savu brāli, kas man ir bijuši tuvi un izpalīdzīgi manas dzīves laikā. Pateicos Dievam par tiem brāļiem un māsām, kurus esmu saticis sava ceļa gājumā, par padomdevējiem un draugiem, ko Viņš man ir devis. Īpašā veidā pateicos par to, ka sākot no pirmās dzīves dienas, esmu varējis ienākt un izaugt lielajā ticīgo kopienā. Pateicos Viņam par to, ka esmu varējis daudz ko mācīties, smeļoties no šīs kopienas gudrības. Šai kopienā kopš seniem laikiem ir krāta ne tikai cilvēciskā pieredze un gudrība, bet to papildina arī paša Dieva gudrība – Mūžīgā gudrība.”

Benedikts XVI pakavējās pie Svēto Rakstu lasījumiem. Vienā no tiem tiek vēstīts, ka Baznīcas ausmā cilvēki nesa laukumos savus slimos, cerībā, ka viņus apēnos garāmejošā Pētera ēna. Šai ēnai tika piedēvēts dziedinošs spēks, jo tā izrietēja no Kristus gaismas. Pāvests pastāstīja: „Pētera ēna caur Katoliskās Baznīcas kopienu mani ir apēnojusi kopš dzīves sākuma. Esmu sapratis, ka tā ir laba ēna, dziedinoša ēna, jo tā patiešām nāk no Kristus. Pēteris bija cilvēks ar visām vājībām. Viņš bija cilvēciska būtne, taču visvairāk par visu viņu pildīja dedzīga ticība Kristum un mīlestība uz Viņu. Caur Pētera ticību un mīlestību, Kristus dziedinošais spēks ir sasniedzis cilvēkus. Meklēsim arī šodien Pēteru ēnu, lai paliktu Kristus gaismā!”

Benedikts XVI atcerējās arī jauno un prasīgo dāvanu, ko bija saņēmis. Tā ir priesteriskās kalpošanas dāvana. Svētais tēvs turpināja savu atmiņu pavedienu: „1951. gadā Svēto Pētera un Pāvila svētkos, Frīzingas katedrālē mēs, vairāk nekā 40 jaunie priesteri gulējām, izstiepušies uz grīdas, un pār mums tika piesaukti visi svētie. Mani mocīja apziņa par manas eksistences nabadzību šī lielā uzdevuma priekšā. Mierinājumu deva fakts, ka Dieva svēto, dzīvo un mirušo, aizbildniecība toreiz tika piesaukta pār mums. Sapratu, ka nebūšu viens. Cik lielu uzticību deva Jēzus vārdi, ko vēlāk, liturģijas laikā, varējām dzirdēt no vecā bīskapa lūpām: „Es jūs nesaucu vairs par kalpiem, bet par draugiem”. Varēju gūt dziļu pieredzi: Viņš, Kungs, nav tikai Kungs, bet arī draugs. Viņš bija uzlicis man savu roku un vairs nenolaidīs to no manis. Šie vārdi tika izrunāti kontekstā, kurā jaunajiem priesteriem tika piešķirts spēks administrēt Izlīgšanas sakramentu un tādējādi, Kristus vārdā, piedot grēkus. Kristus piešķir mācekļiem savu Garu – Svēto garu. Viņa Gars ir piedošanas spēks. Tas ir Dievišķās Žēlsirdības spēks. Tas dod iespēju vienmēr sākt no jauna. Jēzus Kristus draudzība ir Tā draudzība, kas mūs dara par piedot spējīgām personām. Viņš pats mums piedod un pieceļ mūs no vājuma. Tieši tā Viņš mūs māca, iedveš mūsos apziņu par mīlestības iekšējo pienākumu, par pienākumu atbildēt uz Viņa uzticību ar mūsu uzticību.”

Homīlijas noslēgumā pāvests piebilda, ka Dieva žēlsirdība mūs pavada no dienas dienā. Lai spētu to izjust, mūsu sirdij ir jābūt nomodā. Svētais tēvs teica, ka mēs pārāk tiecamies sajust savu ikdienas nogurumu, no kura, būdami Ādama bērni, neesam pasargāti. Tomēr, ja atvērsim sirdi, varēsim vienmēr izjust, cik Dievs ir labs pret mums, kā Viņš par mums domā arī mazās lietās, palīdzot mums sasniegt lielās.

Izvērtējot to savā dzīvē, pāvests teica: „Atkārtoti un ar atzinīgu prieku redzu, cik liela ir to cilvēku saime, kas mani atbalsta lūgšanās, kas ar savu ticību un mīlestību man palīdz pildīt savu kalpojumu, kas piedod man manu vājumu un arī Pētera ēnā spēj saskatīt Kristus gaismu. Tāpēc šobrīd no sirds vēlos pateikties Kungam un jums visiem.”

Homīliju pāvests noslēdza ar Leona Lielā lūgšanu: „Lūdziet mūsu labo Dievu, lai arī mūsu dienās Viņš stiprina ticību, pavairo mīlestību un mieru. Lai Viņš dara mani, savu nožēlojamo kalpu, pietiekami spējīgu sava uzdevuma izpildē un lietderīgu jūsu svētdarīšanai.”

iš