Hrizmas Svētā Mise Vatikāna bazilikā

Lielās Ceturtdienas rītā pāvests celebrēja Hrizmas Svēto Misi Vatikāna bazilikā. Homīliju viņš iesāka ar krievu rakstnieka Ļeva Tolstoja stāstu, kurā kāds bargs valdnieks aicina priesterus un gudros parādīt Dievu, lai viņš varētu to redzēt. Gudrie nespēja izpildīt šo valdnieka vēlēšanos. To uzņēmās kāds nabadzīgs gans, kas tobrīd atgriezās no lauka. Sarunā ar ganu, valdnieks saprata, ka viņa acis nav pietiekami redzīgas, lai Dievu saskatītu. Tad viņš vēlējās vismaz zināt, ko Dievs dara. „Lai sniegtu atbildi uz šo jautājumu,” teica gans valdniekam, „mums abiem būtu jāapmainās ar drānām”. Valdnieks vilcinājās, taču ziņkārības dzīts, tomēr piekrita to darīt. Viņš pasniedza savas valdnieka drānas ganam un pats tērpās gana drānās. Tūlīt pēc tam valdnieks saņēma atbildi: „Lūk, ko dara Dievs!”

„Patiešām,” homīlijā turpināja pāvests, „Dieva Dēls, patiess Dievs no patiesa Dieva, atstāja savu dievišķo spožumu. Viņš atteicās no visa, pieņemot kalpa stāvokli un kļūstot līdzīgs cilvēkiem. Viņš parādījās cilvēka izskatā un ļāva sevi pazemot līdz pat krusta nāvei”. Dievs izdarīja sacrum commercium – sakrālo apmaiņu. Viņš pieņēma to, kas ir cilvēkiem, lai cilvēki varētu pieņemt to, kas ir Dievam un kļūtu Viņam līdzīgi.

Pāvests paskaidroja, ka Kristībā mēs tērpjamies Kristū. Viņš dāvā mums savas drānas. Tas nozīmē, ka mēs ieejam eksistenciālā komūnijā ar Viņu, kur saplūst Viņa un mūsu esība.

Kristību teoloģija jaunā veidā izpaužas Priesterības Sakramentā. Pāvests teica: „Tāpat kā Kristībā, kur notiek „apmaiņa ar drānām”, likteņa apmaiņa, jauna eksistenciāla komūnija ar Kristu, tāpat arī priesterībā notiek apmaiņa: administrējot sakramentus, priesteris darbojas un runā in persona Christi – Kristus personā. Svētajos noslēpumos viņš nepārstāv sevi un nerunā savā, bet gan Kristus vārdā. Tā, sakramentos kļūst redzams, ko nozīmē būt priesterim vispār. Tas, ko esam izteikuši ar mūsu adsum – „esmu gatavs” priesterisko svētību saņemšanas brīdī, nozīmē, ka esam šeit, lai Kristus var rīkoties caur mums. Mēs sevi nododam Tā rīcībā, kurš „ir miris par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev…” (2 Kor 5,15). Nodot sevi Kristus rīcībā, nozīmē, ka arī mēs izsakām gatavību kalpot visiem. Būdami kopā ar Viņu, patiešām esam „priekš visiem”.

Ietērpšanās „jaunās drānās” Baznīcā notiek arī redzamā veidā. Pirms katras Svētās Mises priesteri ietērpjas liturģiskajās drānās. „Liturģiskās drānas ir simboliska priesterības nozīmes izteiksme,” teica pāvests. Viņš pastāstīja, ka savulaik ietērpšanās šais drānās tika pavadītas ar lūgšanām. Tāpat kā pagātnē, arī šodien dažos mūku klosteros galvā vispirms tiek likta kapuce, kas simbolizē jūtu disciplīnu, kas ir nepieciešama patiesai Svētās Mises svinēšanai. Nekas nedrīkst kārdināt priestera sirdi, acis un ausis. Viņam ir jāatveras vienīgi Dieva vārdam. Lūk, ko nozīmē ars celebrandi – patiesais Svētās Mises svinēšanas veids.

Arī stolas uzlikšana nozīmē ietērpšanos jaunās drānās. Tā atgādina par svētku drānām, kuras tēvs dāvāja pazudušajam dēlam, kas atgriezās mājās aptraipījies un netīrs. „Tikai Kristus var piešķirt mums jauno tērpu un darīt cienīgus svinēt Svēto Misi”, teica pāvests.

Savukārt, tērptiem gaismas apģērbā, ko Kungs ir dāvājis Kristībā un vēlāk, jaunā veidā Priesterības Sakramentā, tiek ļauts piedalīties Dieva mielastā. „Tagad, kad gatavojamies svinēt Svēto Misi, pajautāsim sev, vai mēs esam tērpti šai mīlestības apģērbā?” aicināja pāvests dievkalpojuma dalībniekus – priesterus. Svētais tēvs aicināja lūgt Kungu, lai Viņš attālina jebkādu ienaidu no priesteru sirdīm, lai atņem jebkādas pašpaļāvības jūtas un patiesi ietērpj mīlestības drānās, kas ļauj izstarot gaismu un neļauj pārklāties pār sevi ēnai.

Homīlijas noslēgumā Benedikts XVI paskaidroja arī priesteriskā apģērba sastāvdaļas – kazulas nozīmi. Kazula simbolizē Kunga nastu un atgādina Jēzus vārdus, ar kuriem Viņš aicina nest šo Viņa nastu un mācīties no Viņa, kas „ir lēnprātīgs un pazemīgs sirdī” (Mt 11,29).

Pāvests turpināja: „Nest Kunga nastu, tātad, nozīmē mācīties no Viņa, būt vienmēr gataviem iet Viņa skolā. No Viņa mums ir jāmācās pazemība un lēnprātība. Tā ir Dieva pazemība, kas sevi atklāj caur cilvēku. Dažreiz vēlamies teikt Jēzum: Kungs, Tava nasta nebūt nav viegla. Tieši pretēji, tā ir ļoti smaga šai pasaulē. Taču raugoties uz Viņu, kas ir nesis visu, būdams paklausīgs un izbaudot vājumu, sāpes un tumsību, mūsu vaimanas noklust. Viņa nasta nozīmē mīlēt tāpat kā Viņš ir mīlējis. Jo vairāk mēs mīlam Viņu un kopā ar Viņu kļūstam cilvēki, kas ir spējīgi mīlēt, jo vieglāka kļūst Viņa nasta”.

iš