„Aizvakar svinējām sv. Jāzepa liturģiskos svētkus. Viņš ir arī mans debesīgais aizbildnis.
Sirsnīgi pateicos par lūgšanām. Lai sv. Jāzeps stiprina jūs un palīdz veikt ģimenes
tēvu grūto pienākumu. Mācīsimies no viņa mīlēt Dievu un cilvēkus” – aicināja Svētais
tēvs.
Vispārējā audiencē, kas notika sv. Pētera laukumā, piedalījās vairāki
simti ticīgo no Sardīnijas. „Nesen publicētajā apustuliskajā pamudinājumā norādīju
uz Euharistijas nozīmi Baznīcas un katra kriestieša dzīvē. Tas ir prieka un garīgā
spēka avots. Smeļot no tā, mēs spēsim liecināt par Dieva mīlestību visā pasaulē” –
teica pāvests. Viņš aicināja Sardīnijas bīskapus nenogurstoši rūpēties par sev uzticēto
ticīgo kopienu.
Benedikts XVI uzrunāja arī jauniešus, slimniekus un jaunlaulāto
pārus. „Lielajā gavēnī, kas ir atgriešanās un izlīgšanas laiks, aicinu jūs sekot Kristus
piemēram, būt par Viņa vēsts sludinātājiem, vienot savas dzīves grūtības ar Kristus
ciešanām un veidot ģimenes par kristīgās mīlestības kopienām” – sacīja pāvests. Turpinot
katehēzes ciklu par Baznīcas pirmo gadsimtu izcilām personām, Benedikts XVI šoreiz
plašāk runāja par sv. Justīnu.
Filozofs un moceklis sv. Justīns ir nozīmīgākā
persona otrā gadsimta apoloģētu tēvu vidū. Dzimis ap 100. gadu. Pirms atgriešanās
kristīgajā ticībā un skolas nodibināšanas Romā, bija pievērsies grieķu filozofiskajai
tradīcijai patiesības meklējumos. Kā kristietis tika nodots, un 165. gadā, Marka Aurēlija
valdīšanas laikā, viņam tika nocirsta galva.
Savos darbos sv. Justīns rāda
kā Dieva plāns piepildās Kristū, Dieva Logosā. Katrs cilvēks, radīts kā prātīga
būtne, piedalās Logosā, viņš nes sevī tā iedīgli un ir spējīgs pieņemt patiesības
gaismu. Tā Logoss, kas pravietiskā veidā tika atklāts jūdiem Mozus likumā,
daļēji atklājās arī grieķiem. Tā kā kristietība ir Logosa vēsturiska izpausme
visā pilnībā, tad „viss, ko kāds izteica kā skaistu esam, pieder mums, kristiešiem”
– saka sv. Justīns. Pārliecināts, ka grieķu filozofija tiecas pēc Kristus, Justīns
uzskata, ka kristieši var Viņam tuvoties ar paļāvību. No tā brīža, kristīgā ticība
skaidri nostājas filozofu Dieva pusē un pret pagānu reliģijas nepatiesajiem dieviem.
Tā izvēlas ontoloģisko patiesību nevis paraduma mītu, „kultūras ieradumu” vai „laikmeta
modi”.