Benedikta XVI tikšanās ar slimnieku un neredzīgo organizācijām

Sestdien Romā bija ieradušies ap 1200 svētceļnieku, lai kopā ar pāvestu atzīmētu Slimnieku ceļojumu organizācijas uz Lurdu 75. gadskārtu. Šai organizācijai, ko Itālijā pazīst ar iniciāļiem OFTAL, uz tikšanos ar pāvestu bija pievienojušies arī Neredzīgo Apustuliskās kustības pārstāvji. Tā ir dibināta 1928. gadā pēc neredzīgas skolotājas Marijas Mottas ierosmes, savukārt OFTAL aizsākumi meklējami jau 1913. gadā pēc priestera Alessandro Rastelli pamudinājuma, lai arī oficiāli tā ir reģistrēta daudz vēlāk – 1932. gadā.

Gan viena, gan otra organizācija rāda brālīgas dalīšanās piemēru, kur slimajiem un neredzīgajiem tiek dota iespēja būt pilnīgiem ekleziālās kopienas locekļiem un kopā veidot mīlestības civilizāciju.

Pāvests Benedikts XVI teica, ka tās ir divas realitātes, kas liecina par augšāmcēlušo Kristu – pasaules cerību, rādot, ka kristīgā ticība un draudzība ļauj kopā pārvarēt jebkādu trausluma situāciju. Svētais tēvs pieminēja organizāciju dibinātāju, priestera Rastelli un skolotājas Mottas dzīves pieredzi. Priesteris Rastelli devās uz Lurdu pēc avārijas, kas viņam bija likusi pavadīt vienu mēnesi slimnīcā. Vājuma pieredze viņu darīja īpaši jūtīgu pret Bezvainīgās Jaunavas vēsti. Viņas aicināts, priesteris atgriezās Masabielles grotā vēl – vispirms ar kādu citu slimnieku, bet vēlāk ar 300 cilvēkiem, kuru vidū bija 30 slimnieki.

Marijai Mottai, kas bija akla kopš dzimšanas, redzes trūkums netraucēja sekot savam aicinājam un kļūt par neredzīgo apustuli. Nelielā garīgā apvienība, ko viņa nodibināja, vēlāk pārtapa par lielu organizāciju, ko veido diecezālās grupas visā Itālijā. Pāvests Jānis XXIII šo apvienību apstiprināja ar nosaukumu Neredzīgo Apustuliskā kustība. Šai kustībā sastāv arī neredzīgo palīgi.

Pāvests teica, ka abas šīs organizācijas sniedz ieguldījumu Baznīcas celtniecībā ar savu īpašo harizmu. OFTAL organizācija un tās draugi liecina par svētceļojumu pieredzi ar slimniekiem, kas ir spēcīga ticības un solidaritātes zīme. Šie cilvēki spēj iziet no savu problēmu cietokšņa, lai dotos pretim kopējam mērķim – garīguma vietām, tādām kā Lurda, Svētā Zeme, Loreto, Fatima un citām.

Savukārt, Neredzīgo Apustuliskajā kustībā plecs pie pleca spēj kopā iet redzīgie un neredzīgie, tādējādi apliecinot, ka kristīgā mīlestība spēj pārvarēt invaliditāti un tās uzliktās atšķirības.

„Dārgie draugi!” teica pāvests, „Baznīcai ir nepieciešams arī jūsu ieguldījums, lai uzticīgi atbildētu uz Kunga gribu.” To pašu viņš attiecināja arī uz pilsonisko sabiedrību, sakot, ka tai ir nepieciešamas dāvanas, kurās tiek apliecināta Dieva valstība.

Svētais tēvs piebilda: „Lai jūs nebaida ierobežojumi un resursu trūkums. Dievam patīk veikt savus darbus ar trūcīgiem līdzekļiem. Tikai Viņš aicina sev dāsni uzticēties!” Pāvests deva slimniekiem un neredzīgajiem savu apustulisko svētību. Uzturoties Romā, viņi vēl apmeklēs svētās Marijas Lielāko baziliku un Dievišķās Mīlestības Mātes svētnīcu mūžīgās pilsētas pievārtē.

iš