Benedikts XVI: izvērtēt sirdsapziņu, lai aizstāvētu dzīvību
Pāvests pieņēma audiencē pontifikālās Dzīvības akadēmijas ģenerālasamblejas dalībniekus,
kas bija ieradušies apmēram 400 cilvēku kuplā sastāvā. Viņi šais dienās ir tikušies,
lai aplūkotu tematu „Kristīgā sirdsapziņa – dzīvības tiesību aizstāve”. „Tiesības
uz dzīvību ir jāizstāv visiem,” aicināja pāvests. Kristieši ir aicināti mobilizēties
ikreiz, kad šīs tiesības tiek apdraudētas. Visā pasaulē ir pastiprinājušies uzbrukumi
dzīvībai, pieņemot aizvien jaunas formas.
Jaunattīstības zemēs pastiprinās
spiediens, lai tiktu legalizēti aborti un to ķīmiskās formas. Pieaug demogrāfiskās
kontroles politikas. Attīstītajās zemēs, gandrīz apmāti tiecoties pēc „perfektiem
bērniem”, tiek izrādīta interese par aizvien jauniem biotehnoloģiskiem atklājumiem,
kas palīdzētu šādus bērnus selekcionēt. Šādi pētījumi tiek atbalstīti iedomātas indivīdu
labklājības dēļ. Tai pašā laikā tiek virzīti likumi, kas legalizētu eitanāziju. Uz
valdībām tiek izdarīts spiediens, lai tiktu likumīgi atzītas alternatīvās laulības,
kurās nav iespējama prokreācija. Šādās situācijās sirdsapziņa, ko bieži vien apslāpē
kolektīvais spiediens, neizrāda pietiekamu modrību par šo problēmu smagumu. Tādējādi
spēcīgāko vara nereti novājina un paralizē pat labas gribas cilvēkus.
Pašreizējā
sekularizācijas posmā, ko saucam par postmodernismu, un ko iezīmē apstrīdamas tolerances
formas, pieaug atteikšanās ne tikai no kristīgās tradīcijas, bet arī no prāta spējām
uztvert un izvērtēt patiesību. Pēc dažu cilvēku uzskatiem, individuālajai sirdsapziņai
– lai tā būtu brīva – būtu jāatsakās no jebkādiem atbalsta punktiem, kas sakņojas
gan tradīcijā, gan prātā. Tādējādi sirdsapziņa, kas ir prāta akts, ar kura palīdzību
cilvēks tiecas pēc patiesības, pārstāj būt gaisma un kļūst vienīgi par fonu, uz kura
mediju sabiedrība projicē vispretrunīgākos attēlus un impulsus. Tāpēc sirdsapziņu
ir nepieciešams audzināt, lai tā tiektos pēc autentiskas patiesības pazīšanas, pēc
savas izvēles brīvības masu rīcības un propagandas apmāna priekšā. Ir jātiecas pēc
morālā skaistuma un sirdsapziņas skaidrības. Šis ir vecāku un izglītības darbinieku,
kā arī kristīgās kopienas uzdevums.
Kas attiecas uz kristiešu sirdsapziņu un
tās izaugsmi, nedrīkst aprobežoties vienīgi ar īsu kontaktu ar ticības patiesībām
bērnībā, bet dažādos turpmākās dzīves posmos ir jāatver jaunā cilvēka prāts un sirds
pret pamatpienākumiem, uz kuriem balstās gan atsevišķa cilvēka, gan visas kopienas
eksistence. Tikai tādā veidā būs iespējams novērtēt mīlestības skaistumu un svētumu,
prieku un atbildību būt par vecākiem un Dieva līdzstrādniekiem, dāvājot jaunu dzīvību.