“Tie uzlūkos Viņu, ko tie bija caurdūruši” (Jņ 19,37).
Tāda ir šī gada bibliskā tēma, kas mūs pavadīs Gavēņa laika pārdomās. Lielais gavēnis
ir labvēlīgs laiks, lai kopā ar Mariju un Jēzus mīļoto mācekli Jāni mācītos būt līdzās
Tam, kas, upurēdams savu dzīvību par cilvēci, mirst uz krusta (Jņ 19,25). Arī mēs
šajā gandarīšanas un lūgšanas laikā uzlūkosim krustā sisto Kristu, kurš, mirstot uz
Kalvārijas kalna, mums pilnībā atklāja Dieva mīlestību. Šajā vēstījumā pievērsīšos
mīlestības tēmai, kuru aplūkoju enciklikā Deus caritas est, uzsverot divus
galvenos mīlestības veidus: agape un eros.
Dieva
mīlestība: agape un eros
Ar jēdzienu agape, kas
daudzkārt lietots Jaunajā Derībā, apzīmē upurgatavu mīlestību, mīlestību, kas tiecas
tikai un vienīgi pēc otra cilvēka labuma; ar jēdzienu eros apzīmē mīlestību,
kas vēlas iegūt to, kā pietrūkst, un tiecas savienoties ar mīļoto. Bez šaubām, mīlestība,
ar kuru mūs apņem Dievs, ir agape. Taču, vai cilvēks var dot Dievam kaut ko
labu, kas Viņam vēl nepieder? Viss, kas cilvēciskā būtne ir, un viss, kas tai pieder,
ir Dieva dāvana; tātad radībai Dievs ir nepieciešams it visā. Bet Dieva mīlestība
ir arī eros.
Vecajā Derībā pasaules Radītājs savai
izvēlētajai tautai atklāj, ka Viņš to ir iemīlējis, un uz šo Dieva pieķeršanos nevar
attiecināt kādu cilvēcisku motivāciju. Pravietis Osejs, lai atainotu šo dievišķo kaislību,
kā simbolu izmanto vīrieša mīlestību uz sievieti, kura pārkāpusi laulību (Os 3, 1-3);
savukārt pravietis Ezehiēls, raksturojot Dieva un Izraēļa tautas attiecības, nebīstas
lietot kvēlu un kaismīgu valodu (Ez 16, 1-22).
Šie Bībeles fragmenti norāda,
ka eros piemīt paša Dieva sirdij: Visvarenais no savām radībām gaida „jā” vārdu, kā
līgavainis – no savas līgavas. Diemžēl jau no savas eksistences pirmsākumiem cilvēce,
ļaunā gara pavedināta, ir noslēgusies pret Dieva mīlestību, dzīvodama ilūzijās par
savu neatkarību, kas nav iespējama (Rad 3, 1-7).
Noslēgdamies sevī, Ādams attālinājās
no dzīvības avota, kas ir pats Dievs, un kļuva pirmais no tiem, kurus visu mūžu verdzībā
turēja bailes no nāves ( sal. Ebr 2,15). Dievs netika uzvarēts, tieši pretēji, cilvēka
sacītais „nē” bija izšķirošais pamudinājums tam, lai parādītos Dieva mīlestība visā
tās atpestījošā spēka krāšņumā.
Krusts atklāj Dieva mīlestības pilnību
Tieši
krusta noslēpumā atklājas neaprakstāmais žēlsirdīgā Debesu Tēva spēks. Lai no jauna
iekarotu savu radību mīlestību, Viņš piekrita maksāt visaugstāko cenu: maksāt ar sava
viendzimušā Dēla asinīm. Nāve, kas pirmajam Ādamam bija vientulības un vājuma pazīme,
tika pārveidota par Jaunā Ādama visaugstākās mīlestības un brīvības aktu.
Varam
piekrist sv. Maksima Apliecinātāja sacītajam, ka “Kristus mira, ja tā var sacīt, dievišķi,
jo Viņš gāja nāvē brīvprātīgi” (Ambigua, 91, 1956). Uz krusta atklājas Dieva eros
attiecībā uz mums. Būtībā eros ir “tas spēks, kas mīlētājam neļauj palikt sevī
pašā, bet mudina savienoties ar mīlēto”, kā teicis Pseidodionīzijs (De divinis nominibus,
IV,13:PG 3, 712). Vai ir vēl ”neprātīgāks eros” (N. Kabasilass, Dzīve Kristū,
648) kā tas, kas lika Dieva Dēlam būt vienotam ar mums tik cieši, ka Viņš par mūsu
grēku sekām cieta tā, it kā tās būtu Viņa?
“Viņu, ko tie bija caurdūruši”
Dārgie
brāļi un māsas, uzlūkosim pie krusta pienagloto Kristu! Viņš ir visneprātīgākā Dieva
mīlestības atklāsme – mīlestības, kurā eros un agape nav pretrunā, bet
gan izgaismo viena otru. Uz krusta pats Dievs ubago savu radību mīlestību: Viņam slāpst
pēc ikviena cilvēka mīlestības. Ielikot roku brūcē Jēzus sānā, apustulis Toms saprata,
ka Jēzus ir viņa” Kungs un Dievs”. Nav nekas pārsteidzošs, ka ar svēto palīdzību daudzi
Jēzus Sirdī raduši šī mīlestības noslēpuma visaizkustinošāko izpausmi.
Varētu
pat teikt, ka Dieva eros pret cilvēku patiesībā ir visaugstākā Viņa agape
izpausme. Patiesi, tikai tāda mīlestība, kurā pilnīga sevis dāvāšana ir vienota ar
kaislīgu vēlmi pēc abpusējas mīlestības rada sajūsmu, kas pat vissmagāko upuru nešanu
padara vieglu. Jēzus teica: „Kad es tikšu pacelts no zemes, es visus pievilkšu pie
sevis” (Jņ 12,32). Kungs dedzīgi gaida, lai mēs vispirms atbildētu ar to, ka mēs pieņemam
Viņa mīlestību un ļaujamies, lai Viņš mūs pievelk pie sevis. Taču nepietiek tikai
ar to, ka mēs pieņemam Viņa mīlestību. Uz šādu mīlestību jāatbild ar sevis veltīšanu
tam, lai šo mīlestību darītu zināmu citiem, – Kristus mani “pievelk pie sevis”, lai
savienotos ar mani un lai es tādējādi mācītos mīlēt savus tuvākos ar Viņa mīlestību.
Asinis
un ūdens
“Tie uzlūkos Viņu, ko tie bija caurdūruši.”
Ar paļāvību uzlūkosim šķēpa caururbto Jēzus sānu, no kura izplūda „asinis un ūdens”
(Jņ 19,34)! Baznīcas tēvi uzskatīja, asinis un ūdens simbolizē Kristības sakramentu
un Euharistiju. Kristības ūdenī mazgātiem, mums, pateicoties Svētā Gara darbībai,
atklājas trīsvienīgās mīlestības dziļumi.
Gavēņa laika ceļu ejot, atceroties
savu Kristību brīdi, mēs esam aicināti iziet no sevis, lai, paļāvībā sevi uzticot,
mestos žēlsirdīgā Tēva apskāvienos (sal. sv. Jānis Hrizostoms, Katehēzes, 3, 14).
Asinis, Labā Gana mīlestības simbols, pavisam īpašā veidā mūsos ieplūst Euharistijas
noslēpumā:” Euharistija mūs pievelk Jēzus upura aktā (..) [mēs] tiekam iesaistīti
Viņa sevis upurēšanas procesā” (Deus caritas est, 13).
Centīsimies izdzīvot
Gavēņa laiku kā „euharistisku” laiku, kurā, pieņemdami Jēzus mīlestību, mācīsimies
to dāvāt apkārtējiem ar ikvienu rīcību un vārdu. „Viņa, ko tie bija caurdūruši” kontemplācija
mūs mudina šādā veidā atvērt savu sirdi citiem cilvēkiem, saskatot cilvēka cieņai
cirstās brūces; tā mūs īpaši mudinās cīnīties pret jebkādu dzīvības iznīcināšanas
vai cilvēku izmantošanas veidu, risināt vientulības un atstātības problēmu, kas skārusi
tik daudzus.
Lai Gavēņa laikā ikviens kristietis no jauna piedzīvo to, cik
ļoti viņu mīl Dievs, kas sevi dāvā Kristū, – šo mīlestību, kuru mums savukārt ik dienas
„jāatdod” tuvākajiem, īpaši tiem, kuri cieš visvairāk un kuriem tā visvairāk vajadzīga.
Tikai tā mēs varēsim kļūt pilnībā līdzdalīgi Lieldienu priekā.
Marija, Skaistās
mīlestības Māte, vadi mūs šajā Gavēņa laika ceļā – patiesas atgriešanās pie Kristus
mīlestības ceļā. Un jums, dārgie brāļi un māsas, novēlu auglīgu Gavēņa laiku un visiem
no sirds dodu savu apustulisko svētību.