Kard. Dzivišs: mana liecība par Jāni Pāvilu II

„Nāc pie manis. Šeit tu varēsi turpināt studijas un palīdzēt man”. Ar šiem vārdiem, 1966. gada 8. oktobrī, Krakovas arhibīskaps Karols Vojtila vērsās pie kāda jauna poļu priestera ar lūgumu kļūt par viņa personīgo sekretāru. Kopš tā laika, priesteris, vēlāk bīskaps un kardināls, Staņislavs Dzivišs bija līdzās Jānim Pāvilam II visos nozīmīgākajos viņa dzīves brīžos 40 gadu garumā. Par tiem viņš stāsta savā grāmatā „Dzīve ar Karolu”, kas no 24. janvāra nopērkama Itālijas grāmatu veikalos. Vatikāno Radio žurnālists Aleksandrs Džisotti kardinālu Dzivišu aicināja uz sarunu.

Es vienmēr, gandrīz visus šos 40 gadus, atrados ēnā, un paliku ēnā arī šajā grāmatā – stāsta kardināls Dzivišs. Šī grāmata man deva iespēju atsaukt atmiņā to, kā es, esot tuvumā, redzēju Jāni Pāvilu II. To es gribēju pastāstīt. Jāsaka, ka tas bija arī mans morālais pienākums, proti, aprakstīt un parādīt, no sava redzes viedokļa, Jāņa Pāvila II darbību un viņa dzīvi.

- Šajā grāmatā atklājas Karola Vojtilas drosme un ticība. Viņu redzam, kā dziļas ticības vīru, kurš lūgšanā smēla spēku savam kalpojumam, gan kā Krakovas arhibīskaps, gan kā pāvests. Kas jūs visvairāk aizkustināja Svētā tēva ticībā?

Visus aizkustināja Svētā tēva lūgšana, jo viņam bija dota liela žēlastība, ka viņš prata atklāt lūgšanas kā dialoga ar Kungu vērtību. Viņa lūgšana nebija tikai gatavu formulu skaitīšana. Tas, kurš redzēja viņu lūdzamies, redzēja cilvēku iegrimušu Dievā. Šī viņa saikne ar Dievu aizkustināja visus.

- Pēc tam, kad Jānis Pāvils II bija apmeklējis Raudu Mūri Jeruzālemē, jūs savā grāmatā stāstāt, ka ebrejs Elijs Veisels apliecināja: „Kad es biju bērns, man bija bail tuvoties baznīcai, bet tagad viss ir izmainījies”. No kurienes šie pāvesta Vojtilas pārsteidzošie žesti?

Priekš Svētā tēva galveno vietu vienmēr ieņēma cilvēks, neatkarīgi no tā, vai šis cilvēks bija ticīgs, vai viņš bija kristietis vai nekristietis. Pāvestu interesēja cilvēks. Jānis Pāvils II cilvēkā vienmēr saskatīja Kunga attēlu. Tas viņam palīdzēja tuvoties katrai personai kā Dieva bērnam. No otras puses, jāsaka, ka pāvests ilgus gadus dzīvoja līdzās ebreju ļaudīm savā dzimtajā pilsētā. Starp ebrejiem un kristiešiem nebija šķelšanās; šīs attiecības ar citiem iesākās jau toreiz, vēl tad, kad viņš bija bērns. Šo viņa žestu, tās vai citas rīcības, pamatā bija viņa dziļā ticība.

- Karols Vojtila pasaulei nesa Evaņģēlija prieku. Viņu mīlēja arī neticīgie. Taču reizēm viņam nācās piedzīvot brīžus, kad – kā viņš pats raksta – „viņu nesaprata” vai „nevēlējās saprast”. Kāda bija pāvesta reakcija attiecībā uz šādu neizpratni?

Viņš nekad nepievērsa nozīmi ļaužu kritikām; viņš gāja uz priekšu, jo vēlējās vienmēr izpildīt to, ko no viņa gribēja Kungs. Arī šīs nepatikšanas vai sarūgtinājumi neiespaidoja Svēto tēvu. Viņš vienmēr bija mierīgs cilvēks, iekšeji brīvs un neļāvās iespaidoties. Vienīgais nosacījums bija kalpot Kungam, kurš viņu biju aicinājis uz šo kalpošanu. Viņa stāja bija vienmēr nemainīga, līdzīgi viņš rīkojās gan kā priesteris, cik es viņu pazinu, gan kā bīskaps. Viņš tādā ziņā nekad nemainījās, arī tad nemainījās, kad kļuva par pāvestu. Viņš palika tāds pats kā bija agrāk, proti, ticības vīrs un lūgšanas vīrs, un tieši šāda viņa stāja palīdzēja viņam salauzt visas tās barjeras, kas sašķēla cilvēkus, sabiedrību un nācijas.

- Vienā no grāmatas „Dzīve ar Karolu” pēdējām nodaļām jūs stāstāt par pāvesta mīlestību pret ķīniešu tautu. Šī mīlestība bija tik liela, kā jūs atgādināt, ka „viņš pat sāka mazliet mācīties viņu valodu”. Vai var teikt, ka arī tas parāda Karola Vojtilas vēlmi izprast citus, censties saprast citus, lai būtu tuvu visiem cilvēkiem?

Noteikti! Viņš bija vienmēr sevišķi tuvs cietējiem, baznīcām, kuras cieš, un bija, tātad, ļoti tuvs arī tiem cilvēkiem, kuri cieš tajā vai citā zemē. Protams, ķīniešu tauta ir liela, un pāvests sekoja līdzi tās vēsturei un situācijai šajā valstī. Viņš par katru cenu centās uzlabot attiecības ar Ķīnu, ar kontinentālo Ķīnu. Visu, ko viņš darīja, to darīja ar lielu cieņu attiecībā pret valsts valdību, bet arī ar lielu mīlestību pret šo tautu, kurai ir tik sena un bagāta kultūra. Viņš nekad negribēja izraisīt polemikas vai izcelt kādas nebūšanas.

- Paldies par sarunu.

Piebildīsim, ka kardināla Staņnislava Dziviša grāmata par Jāņa Pāvila II dzīvi un kalpošanas gadiem, pirms dažām dienām parādījās arī Polijas grāmatu veikalos. Izdevuma poļu valodā nosaukums ir „Świadectwo” jeb tulkojumā „Liecība”. Aģentūra LETA 30. janvārī vēstīja, ka Karola Vojtilas dzimtajā zemē šī grāmata esot izpirkta tik ātri, ka 250 tūkstoši eksemplāru no grāmatnīcu plauktiem pazuduši dažu stundu laikā. Tagad ir sākta otras tirāžas drukāšana, kas drīzumā no jauna piepildīs veikalu plauktus. Ar ienākumiem no grāmatas tiks finansēta Jāņa Pāvila II vārdā nosauktā centra celtniecība Krakovā, kurā atradīsies arhīvi par viņa dzīvi.

Grāmatas „Dzīve ar Karolu” jeb „Liecība” autors Staņislavs Dzivišs dzimis 1939. gada 27. aprīlī, Rabie Wyżnej, Polijā. 1963. gadā no Karola Vojtilas rokām saņēma ordinācijas sakramentu. Būdams priesteris, kļuva par bīskapa Vojtilas sekretāru un bija viņam līdzās līdz pat pēdējam dzīves brīdim. No 1966. līdz 1978. gadam pr. Dzivišs bija līdzās Vojtilam Krakovā, un pēc tam, 27 gadus, no 1978. līdz 2005. gadam, līdzās pāvestam Romā. 2005. gada 3. jūnijā Jāņa Pāvila II pēctecis Benedikts XVI pr. Staņislavu Dzivišu nominēja par Krakovas arhibīskapu, bet 2006. gada 24. martā - par kardinālu.

je/sk/RV