Nepārtraukt laulības kontinuitāti zem relatīvisma spiediena

27. janvārī pāvests iesvētīja tribunāla Rota Romana jauno darba gadu. Tā kā šis tribunāls, cita starpā, ir tiesīgs apstiprināt vai noliegt arī laulību spēkā esamību, pāvests aicināja neaizmirst, ka anulējot laulības, ir jāņem vērā „patiesība par laulību”. Šis jēdziens ir sācis zaudēt savu eksistenciālo būtību jaunajā kultūras kontekstā, ko iezīmējuši juridiskais relatīvisms un pozitīvisms, kas laulību uztver vienīgi kā jūtu sociāli-formālu atzīšanu. Tādējādi, laulība kļūst par legālu struktūru, ar kuru pēc cilvēku gribas var visādi manipulēt, atņemot tai pat tās heteroseksuālo dabu.

„Šī laulības jēgas krīze atspoguļojas arī vairāku ticīgo domāšanā,” teica pāvests. Daudziem liekas, ka Vatikāna II koncila mācībai par laulību un konkrēti šīs institūcijas apzīmējumam „intima communitas vitae et amoris” – „intīma dzīves un mīlestības kopiena”, būtu jāļauj noliegt patiesību par laulības saišu nešķiramību, it kā runa būtu vienīgi par kādu grūti īstenojamu „ideālu”, kas nespēj saistīt „normālus kristiešus”. Pāvests uzsvēra, ka Vatikāna II koncils laulību patiešām traktē kā intima communitas vitae et amoris, taču šādu kopienu, saskaņā ar Baznīcas tradīciju, vada dievišķā likuma principu kopums, kas nosaka laulības nemainīgo antropoloģisko jēgu.

Antropoloģiskā un pestījošā patiesība par laulību, arī tās juridiskajā dimensijā, ir izklāstīta Svētajos Rakstos. Radīšanas grāmatas fragmenti (1,27; 2,24) vēstī par laulības patiesības „iesākumu”, tās patiesības, kuras pilnība rodama Kristus vienības attiecībās ar Baznīcu (sal.Ef 5,30-31) un kas kalpoja par plašu pārdomu tematu pāvestam Jānim Pāvilam II viņa katehēzes ciklos par cilvēka mīlestību un dievišķo plānu. Vadoties no šīs cilvēku pāra vienības var izstrādāt autentisku laulības juridisko antropoloģiju. Šai ziņā īpaši nozīmīgi ir Jēzus gala vārdi: „To, ko Dievs ir savienojis, cilvēkam nebūs šķirt”. Katras laulības, bez šaubām, ir vīrieša un sievietes brīvas gribas auglis, taču viņu brīvība pārvērš darbībā viņu vīrišķības un sievišķības dabisko spēju. Viņu savienība notiek, pateicoties Dieva plānam, kas viņus ir radījis par vīrieti un sievieti, un piešķīris viņiem varu uz visiem laikiem vienot viņu dabiskās un savstarpēji papildinošās dimensijas. Laulības nešķiramība neizriet no tiem, kas tajā stājas, bet ir ierakstīta Radītāja izveidotajā saiknē. Tie, kas slēdz laulību, slēdz to definitīvi, jo laulība ir definitīva radīšanas un pestīšanas plānā.

Arī liberālās sabiedrības izvirzītās seksuālās relativizācijas priekšā Baznīcas tradīcija skaidri norāda uz laulības juridisko dabu, tas ir, uz tās piederību taisnībai attiecībās starp personām. Šai skatījumā, tiesības patiešām sastopas ar dzīvību un mīlestību. Citējot savas enciklikas Deus caritas est vārdus, Benedikts XVI atgādina, ka eross saistās ar laulību, ar saikni, ko raksturo definitīva vienība. Tādā un tikai tādā veidā īstenojas erosa intīmais mērķis. Šeit notiek arī mīlestības un tiesību saskarsme. Mīlestība laulātajiem ir viņu brīvās gribas auglis mīlēt vienam otru un bērnus. Tribunāla Rota Romana locekļus pāvests aicināja nepārtraukt laulības jautājuma kontinuitāti zem relatīvisma izraisītā spiediena.

iš