Trešdienas vispārējā audiencē Benedikts XVI atskatās uz ekumenisko gājumu

Noslēgumam tuvojas lūgšanu oktāva par kristiešu vienību. Arī pāvesta vispārējā audience, tāpat kā pagājušo trešdien, bija veltīta šīs nedēļas tematam „Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem valodu” (sal. Mk 7,31-37). Benedikts XVI, kurš 25. janvāra pēcpusdienā dosies uz svētā Pāvila baziliku piedalīties lūgšanu oktāvas noslēguma ceremonijā, vēlējās atskatīties uz pēdējo 40 gadu gājumu. Viņš izteica apbrīnu par to, kā Kungs ticīgos ir piecēlis no pašpietiekamības un vienaldzības snaudiena, par to, kā Viņš tos ir darījis spējīgus ne tikai „dzirdēt”, bet arī „uzklausīt”, kā Viņš tiem ir atraisījis valodu un nu lūgšanai, ko ticīgie kopā paceļ pret debesīm, pieder lielāks pasaules pārliecināšanas spēks. Pāvests atzina, ka Kungs kristiešiem ir piešķīris daudzas žēlastības un ar sava Gara gaismu apgaismojis daudzus lieciniekus. Viņi, savukārt, ir pierādījuši, ka lūdzoties var saņemt visu, ja vien lūdzējs prot uzticīgi un pazemīgi paklausīt dievišķajam mīlestības bauslim un kopā ar Kristu tiekties pēc Viņa mācekļu vienības.

Risinot pārdomas par ekumenismu, pāvests turpināja: „Ekumenisms, bez šaubām, ir lēns process, varbūt reizēm liek zaudēt pat drosmi, jo īpaši tad, ja padodas kārdinājumam „dzirdēt”, nevis „uzklausīt”, runāt pusbalsī, nevis drosmīgi sludināt. Nav viegli atmest „ērto kurlumu”, it kā nemainīgais Evaņģēlijs nespētu no jauna uzplaukt, apliecinot sevi kā providenciālu atgriešanās un garīgās atjaunotnes ieraugu katram no mums. Ekumenisms, kā teicu, ir lēns process, lēns ceļš, kas ved kalnā, tāpat kā jebkurš gandarīšanas ceļš. Tomēr, tas ir gājums, kas pēc sākotnējām grūtībām un jo īpaši caur tām, paver plašus prieka apvāršņus, atsvaidzinošus pieturas punktus un laiku pa laikam ar pilnu krūti ļauj ieelpot vistīrāko pilnīgas vienotības gaisu”.

Turpinot atskatu uz pēdējiem gadu desmitiem pēc Vatikāna II koncila, Benedikts XVI izteica vērojumu, ka kristiešu vienības meklējumi tiek veikti visdažādākajos līmeņos un neskaitāmos gadījumos: gan draudzēs, slimnīcās, kontaktos starp personām, sadarbībā starp vietējām kopienām dažādās pasaules zemēs un jo īpaši tais vietās, kur labas gribas žests tuvākā priekšā prasa lielu piepūli un atmiņas attīrīšanu. Pāvests piebilda, ka šai cerības kontekstā, ko iezīmē konkrēti soļi pretim pilnīgai kristiešu vienībai, savu vietu radušas arī tikšanās un notikumi, viņam pašam kalpojot svētā Pētera pēcteča amatā. Benedikts XVI aplūkoja ekumeniskos pasākumus 2006. gadā.

Tā, aizvadītais gads iesākās ar Pasaules Reformēto kopienu alianses oficiālu vizīti Vatikānā. Starptautiskā katoļu un reformātu komisija attiecīgām, kompetentām autoritātēm uzticēja dokumentu, kas noslēdz 1970. gadā uzsāktā dialoga procesu. Šī dokumenta nosaukums ir „Baznīca kā Dieva valstības kopējas apliecināšanas kopiena”.

2006. gada 25. janvārī, Lūgšanu nedēļas par kristiešu vienību noslēgumā, svētā Pāvila bazilikā Romā piedalījās Eiropas ekumeniskās delegācijas, savukārt, trešdienu audiencēs pāvestam bija iespēja pieņemt Pasaules Baptistu alianses un Amerikas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas delegācijas. Benediktam XVI bija iespēja tikties arī ar Gruzijas pareizticīgo Baznīcas hierarhiem.

Jūlija mēnesī Maskavā notika reliģisko līderu tikšanās. Viskrievijas pareizticīgo patriarhs Aleksijs II ar speciāla vēstījuma starpniecību aicināja pievienoties arī Svēto Krēslu. Vatikānu, savukārt, apmeklēja Maskavas patriarhāta metropolīts Kirils. Tāpat pāvesta prieku raisījusi Grieķijas pareizticīgo Baznīcas Svētās Sinodes kolēģijas Diakonia Apostolica priesteru un studentu viesošanās Romā. Benedikts XVI atcerējās arī starpkonfesionālās organizācijas Christian World Communions vizīti. Novembrī Romu apmeklēja Anglikāņu Baznīcas primass, Kenterberijas arhibīskaps Rauens Viljamss, savukārt, uzturoties Turcijā, pāvests tikās ar ekumenisko patriarhu Bartolomeju I. Izmantojot izdevību, Benedikts XVI pateicās viņam par vēstuli, ko saņēma atgriežoties Romā. Gada noslēgumā Romā ieradās Atēnu un visas Grieķijas arhibīskaps Kristodouloss.

Pāvests teica, ka šie ir prieka brīži, kuriem pieder augsta garīga vērtība. Tie izgaismo arī kopējo pienākumu – vienības meklējumus. Svētais tēvs tos novēlēja nemitīgai Dievmātes un visu svēto aizbildniecībai, lai viņi palīdz neatkāpties no labajiem mērķiem, lai iedrošina pielikt lielākus pūliņus, lūdzoties un strādājot, kā arī apzinoties, ka Svētais Gars izdarīs visu pārējo. Viņš piešķirs pilnīgu vienību tikai tad, kad Viņam tas labpatiks. Pāvests aicināja būt stipriem šai paļāvībā un iet pa ticības, cerības un mīlestības ceļu, jo Kungs mūs vada.

iš