Šajās svētku dienās mēs kontemplējam Betlēmē dzimušo Pastītāju. Lai labāk saprastu,
kad un kur radās tradīcija gatavot Ziemassvētku notikuma atveidojumu, domās pārcelsimies
uz Itālijas vidieni. Grečo klints alā svētā Franciska svinētajā pirmajā Kristus dzimšanas
reliģiska satura uzvedumā nebija ne Dievmātes, ne svētā Jāzepa figūru. Iespējams,
ka arī silīte bija tukša. Vissvarīgākais bija Kristus, kas mūsu dēļ atnāca uz šo zemi
un ir klātesošs Euharistijā.
Tas bija 1223. gads. Grečo dzīvoja Džovanni Vellita,
kas Franciskam un viņa brāļiem uzdāvināja ar mežu apaugušu klinti netālu no pilsētas.
Francisks lūdza brāļus izveidot tur Betlēmes silīti un sasaukt vietējos iedzīvotājus
uz kopīgu Kristus dzimšanas noslēpuma svinēšanu. “Gribu svinēt Dieva Dēla atnākšanu,
kurš piedzima Betlēmē, un pats savām acīm redzēt, cik nabadzīgs Viņš kļuva mūsu dēļ.
Gribu redzēt, kā Viņš dusēja silītē, ietīts autiņos un nolikts uz siena, un kā ar
savu elpu to sildīja vērsis un ēzelis”.
Toms no Čelano, svētā Franciska pirmais
biogrāfs, raksta, ka Asīzes Nabags ļoti mīlēja šo vietu, jo, kā bieži atkārtoja, “nevienā
lielajā pilsētā neatgriežas tik daudz cilvēku kā šajā mazajā Grečo pilsētiņā”. Grečo
atrodas Umbrijas apgabalā, kuru Francisks nosauca par terra dei santi – svēto zemi.
Egļu un ozolu meža ieskautais klosteris atrodas kalna nogāzē, tālu no tūristu takām.
Līdz tuvākajai pilsētiņai ir divi kilometri.
Baznīcā viens pēc otra dažādu
tautību priesteri celebrē Svēto Misi svētceļniekiem. Tos sveicina 1959. gadā izveidotā
un sanktuārija priekšā novietotā svētā Franciska statuja. Blakus atrodas celle, kurā
svētais dzīvoja. Baznīcā un kora telpā varam apskatīt Betlēmes silītes no visas pasaules.
Tās izgatavotas no keramikas, sērkociņiem, ģipša, papīra, drātīm, krāsainām lupatām
un makaroniem... Lielas un pavisam maziņas. Tās atgādina, ka svētais Francisks Kristus
dzimšanas noslēpumu inscinēja tieši Grečo.
Ziemassvētku notikuma atveidojuma
kapela no tālienes izskatās tā it kā būtu pielīmēta klintij. Tā atrodas mazliet zemāk
nekā pati baznīca. Kapela tika izveidota 1228. – svētā Franciska kanonizācijas gadā.
Askētiska, eļļas lampiņu un sveču liesmu apgaismota, zema un šaura grota. Dziļumā
atrodas klintī izkalts altāris, uz tā novietota Jēzus Bērna figūriņa. Šodien altāri
sedz gaišpelēka marmora mensa, lai uz tā varētu celebrēt liturģiju. Uz grotas sienām
redzamas divas senas freskas: vienā no tām attēlots Kristus dzimšanas Betlēmē un Grečo
notikums, bet otrā – Dievmāte, kura ar krūti baro mazo Jēzu, viņai blakus stāv svētais
Francisks un ļaužu pūlis.
Visus pārsteidz fakts, ka freskā attēlotais Jēzus
Bērns, kuru klēpī tur Viņa Māte, ar savu mazo rociņu atbalstās uz atvērta zārka. Tas
atgādina, ka Jēzus atnāca uz šo pasauli, lai mūs atpestītu, tāpēc tādā veidā tiek
norādīts uz Viņa nāvi un augšāmcelšanos. Pirms astoņiem gadsimtiem šajā vietā svētais
Francisks aicināja cilvēkus kopā ar viņu pārdzīvot Dieva Dēla zemes dzīves pirmo mirkļu
skarbumu, nabadzību un fizisko trauslumu. Franciska sirdī bija dziļi iespiedies Kristus
kā konkrēta cilvēka tēls. Tādēļ viņš centās atklāt Jēzus dzīves noslēpumus: iemiesošanās,
piedzimšanas, nabadzīgās dzīves un nāves uz krusta noslēpumus.
Saņēmis no pāvesta
Honorija III atļauju, Francisks liek ienest grotā sienu, atvest vērsi, ēzeli un pāris
aitiņu, un apkārt akmens silītei sapulcina brāļus un vietējos iedzīvotājus. Tā par
šīs svētās nakts notikumu raksta Toms no Čelano: “Tika pagodināta vienkāršība, slavēta
nabadzība, parādīta pazemība, un tā Grečo kļuva par jauno Betlēmi. Tur ieradās cilvēku
pūļi, priecājoties par Kristus dzimšanas noslēpuma neparasto svinēšanu. Viņu balsis
atskanēja mežā un klintis tās atbalsoja. Brāļi steidzās atdot godu Kungam. Visa nakts
bija prieka piepildīta. Virs silītes priesteris celebrēja Svēto Misi. Francisks, ietērpies
diakona drānās, dievbījības pilnības pārņemts, dziedāja Evaņģēliju. Viņa spēcīgā un
maigā, skaidrā un labskanīgā balss aicināja visus klātesošos meklēt augstākos labumus.
Pēc tam viņš teica sprediķi. Ar vārdiem, no kuriem pilēja saldums, Francisks runāja
par nabadzīgā Karaļa piedzimšanu mazā Betlēmes pilsētiņā”.
Svētā Franciska
jaunievedums nebalstās uz faktu, ka viņš pirmais tēlainā veidā parādīja Betlēmes silīti.
Jau 330. gadā uz ķeizarienes Helēnas lūgumu, Kristus dzimšanas baznīcā Betlēmē, vietā,
kurā piedzima Jēzus, tika novietota akmens silīte. 397. gadā svētais Hieronims Betlēmē
izgatavoja Ziemassvētku notikuma atveidojumu, lai palīdzētu ticīgajiem atklāt un dziļāk
pārdomāt Kristus dzimšanas noslēpumu.
Pateicoties daudziem svētceļniekiem,
šādu tradīciju iepazina arī Romas ticīgie. Pēc Betlēmes parauga viņi izgatavoja koka
silīti – Jēzus šūpuli. Tas tika novietots zem altāra Marijas Lielākajā bazilikā, kur
Ziemassvētku Nakts Svēto Misi celebrēja pats pāvests. Tur šo silīti varam aplūkot
arī šodien. Tradīcija veidot Betlēmes silītes jeb Kristus dzimšanas notikuma atveidojumus
iesakņojās arī Austrumu Baznīcās.
Asīzes Nabags nav Betlēmes silītes autors.
Franciska jauninājums ir tas, ka viņš gribēja paradīt, ka tas pats Jēzus, kurš piedzima
Betlēmē, nāk pie mums katrā Svētajā Misē. Pirmās Kristus dzimšanas mistērijas laikā
Grečo grotā nebija ne Dievmātes, ne svētā Jāzepa figūru. Iespējams, ka arī silīte
bija tukša. Vissvarīgākais bija Kristus, kas mūsu dēļ atnāca uz šo zemi un ir klātesošs
Euharistijā.
Svētā Franciska laikā katari un citi herētiķi noliedza, ka Jēzus,
kas piedzima no Jaunavas, ir patiess cilvēks. Noliedza arī Jēzus patieso klātbūtni
Euharistijā. Grečo svētais Francisks centās atmaskot šos maldīgos uzskatus. Viņš tēlainā
veidā parādīja, ka Jēzus, kas piedzima Betlēmē, ir arī klātesošs katrā Svētajā Misē.
Franciska nopelns ir nevis Ziemassvētku notikuma inscinējums vai silītes izveidošana,
kuru arī mēs varam izveidot, bet gan tas, ka viņš parādīja, ar kādu mīlestību un pateicību
mums ir jāpieņem Jēzus savās sirdīs un mājās.
Grečo Kristus dzimšanas grotā
ierodas nākamā svētceļnieku grupa. Brīdi lūdzas klusumā, vēlāk, tāpat kā Francisks,
lasa Jāņa Evaņģēlija fragmentu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva. Tas
bija iesākumā pie Dieva. Viss ir radies caur Viņu, un bez Viņa nekas nav radies, kas
vien ir radies...”