Mūsdienu cilvēkam ir vajadzīgs Pestītājs – Benedikta XVI vēstījums Ziemassvētkos

Salvator noster natus est in mundo (Romas Misāle)

“Zeme ieraudzīja savu Pestītāju!” Šajā naktī mūsu baznīcās atkal dzirdam vēsti, kas gadsimtiem ejot, vienmēr ir jauna. Šī brīnišķīgā vēsts aicina mūs atbrīvoties no bailēm. Tā sludina „lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm” (Lk 2,10). Tā ir cerības pilna vēsts, kas sludina, ka pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem, naktī, „Dāvida pilsētā piedzima Pestītājs, kas ir Kristus Kungs”(sal. Lk 2,11). Kā toreiz ganiņiem, kuri nakti pavadīja zem klajas debess, tā arī šodien mums, visas pasaules cilvēkiem, eņģelis atgādina: „Ir dzimis jūsu Pestītājs! Atdodiet Viņam godu!”

Vai šodien Pestītājs ir kaut kas cits un kāda tam ir nozīme priekš trešās tūkstošgades cilvēka? Vai Pestītājs ir vajadzīgs cilvēkam, kurš sasniedzis Mēnesi un Marsu un cenšas iekarot kosmosu; cilvēkam, kurš bez ierobežojumiem ielaužas dabas noslēpumos un spēj atšifrēt cilvēka gēnu kodus? Vai Pestītājam ir vajadzīgs cilvēks, kurš izgudrojis interaktīvo saziņas veidu interneta virtuālajā okeānā, un pateicoties mūsdienīgām un modernām multimediālajām tehnoloģijām, pārveidojis Zemi - lielo kopējo māju – par mazu globālo ciematu? Divdesmit pirmā gadsimta cilvēks atstāj pašpārliecināta un neatkarīga sava likteņa kunga iespaidu, kas apreibis no gūtajiem panākumiem.

Neierobežota patēriņa un labklājības laikmetā vēl aizvien dažādu slimību un nabadzības dēļ cilvēki mirst no bada un slāpēm. Vēl aizvien ir vergi, kurus izmanto un tiek mīdīta to pašcieņa, ir rasu un reliģiju naida upuri, ir daudzi, kuri cīnās ar neiecietības un diskriminācijas, politisko spiedienu, ticības brīvas apliecināšanas aizliegumu radītām grūtībām. Laikmetā, kurā visi runā par progresu, solidaritāti un mieru, daudzi cilvēki savā un savu tuvinieku miesā nes iznīcības, karu un vardarbības atstātās zīmes.

Un ko varam teikt par tiem, kuriem atņemta cerība, kuri spiesti astāt savas mājas un dzimteni, lai citur meklētu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus? Kā palīdzēt tiem, kuri sapinušies nepatiesu praviešu sludinātās laimes tīklos, kuri nespēj nodibināt un uzturēt attiecības, nespēj būt atbildīgi par savu dzīvi tagad un rīt, kuri ieiet vientulības tunelī, kas nereti ved uz atkarību no alkohola vai narkotikām? Ko domāt par tiem, kuri izvēlas nāvi, ticot, ka ar to viņi slavē dzīvi?

Vai varam nedzirdēt kā no jautrās un reizē izmisušās cilvēces sirds dzīlēm skan sauciens pēc palīdzības? Ir Kristus dzimšanas svētki: šodien pār pasauli plūst „patiesā gaisma, kas apgaismo katru cilvēku” (Jņ1,9). „Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums” – sludina evaņģēlists Jānis (Jņ1,14). Šodien, tieši šodien, Kristus atkal atnāk pie „savējiem”. Tiem, kuri Viņu pieņem, „Viņš dāvā spēku kļūt par Dieva bērniem”; ļauj viņiem ieraudzīt Dieva godību un priecīgi piedalīties Mīlestībā, kas Betlēmē tapa miesa mūsu dēļ.

Šodien, arī šodien, „mūsu Pestītājs atnāca uz šo pasauli”, jo zina, ka Viņš mums ir vajadzīgs. Neraugoties uz dažāda veida sasniegumiem, cilvēka būtība ir tā pati, kas vienmēr: brīva izvēle starp labo un ļauno, starp dzīvību un nāvi. Dvēseles dziļumos, kuru Bībele sauc par „sirdi”, cilvēks vienmēr ilgojas pēc pestīšanas. Un iespējams, ka tieši mūsdienu postmodernajā laikmetā ir īpaši vajadzīgs Pestītājs, jo sabiedrībā, kurā tas dzīvo, aizvien vairāk tiek apdraudēta viņa personīgā un morālā integritāte. Kas var sargāt, ja ne Tas, kurš viņu mīl tik ļoti, ka krusta nāvē upurēja savu vienpiedzimušo Dēlu kā pasaules Pestītāju?

„Salvator noster”. Kristus ir arī mūsdienu cilvēka Pestītājs. Kas var pārliecinošā veidā likt, lai šī cerības vēsts atkal atskanētu ikvienā zemes nostūrī? Kas pieliks pūles, lai tiktu atzīts, cienīts un atbalstīts cilvēka integrālais labums kā miera priekšnoteikums, respektējot katra vīrieša un katras sievietes cieņu? Kas palīdzēs saprast, ka ar labo gribu, pateicoties saprātībai un pacietībai, var izvairīties no strīdiem un, vēl jo vairāk, meklēt to taisnīgu atrisinājumu?

Šajā svētku dienā, ar dziļu nemieru domājot par Tuvējo Austrumu reģionu, kurā valda neskaitami un nopietni saspīlējumi un konflikti, novēlu, lai tiktu meklētas taisnīga un ilgstoša miera iespējas, respektējot tur dzīvojošo tautu neaizskaramās tiesības. Dievišķā Bērna rokās salieku centienus atsākt dialogu starp izraēliešiem un palestīniešiem, kuru liecinieki bijām šajās pēdējās dienās, kā arī cerību tā turpināšanai. Ceru, ka pēc notikumiem, kas prasīja tik daudzus upurus, iznīcības un ciešanu, beidzot iestāsies miers un sāks attīstīties demokrātiskā Libāna, atvērta citām tautām kultūras un reliģijas dialogā. Aicinu visus, kuru rokās atrodas Irākas liktenis, lai tiktu pārtraukta nežēlīgā vardarbība, kas noasiņo šo valsti, un lai katram tās pilsonim tiktu nodrošināti normāli dzīves apstākļi. Lūdzu Dievu, lai Šrilankā karojošās partijas uzklausītu tautu ilgas, lai veidotu brālīgu un solidāru nākotni; lai Darfūrā un citās Āfrikas valstīs tiktu pārtraukti asiņainie konflikti, kuros brālis nogalina brāli, lai pēc iespējas ātrāk tiktu dziedinātas šī kontinenta atvērtās brūces, lai tiktu atbalstīti un stiprināti izlīgšanas, demokrātijas un attīstības procesi. Lai Dieva Bērns, miera karalis, palīdz pārvarēt naidu un saspīlējumus, kas rada nedrošību citās pasaules malās, arī Eiropā un Latīņamerikā.

„Salvator noster”: tā ir mūsu cerība, tas ir vēstījums, ko šajos Kristus dzimšanas svētkos vēstī Baznīca. Vatikāna II koncils atgādina, ka caur iemiesošanās noslēpumu Dieva Dēls īpašā veidā vienojās ar katru cilvēku (sal. GS, 22). Galvas dzimšana ir arī miesas dzimšana, kā to teica pāvests Leons Lielais. Betlēmē piedzima kristīgā tauta, Kristus mistiskā Miesa, kurā ikviens cilvēks iekšēji ir vienots ar citiem solidaritātes garā. Mūsu Pestītājs piedzima visiem cilvēkiem. Jāsludina Viņu ne tikai ar vārdiem, bet arī ar visu savu dzīvi, dodot pasaulei vienotu un atvērtu kopienu liecību, kurās valda brālība un piedošana, viesmīlība un savstarpejā izpalīdzība, patiesība, taisnība un mīlestība.

Kristus atpestītā kopiena. Tāda ir Baznīcas būtība, kas stiprinās no Vārda un Viņa euharistiskās Miesas. Tikai tad, kad Baznīca no jauna apzinās saņēmtās dāvanas nozīmi, spēj dod liecību par Jēzu Kristu. Baznīca to dara ar entuziazmu un dedzību, respektējot katras kultūras un reliģijas tradīcijas; to dara ar prieku, zinot, ka Tas, kuru sludina, neko neatņem no tā, kas ir patiesi cilvēcisks, bet ved to uz pilnību. Patiesību sakot, Kristus nāk, lai iznīcinātu vienīgi ļaunumu un grēku. Visu pārējo Viņš paceļ un pilnveido. Kristus mūs atpestī ne no mūsu cilvēcības, bet caur mūsu cilvēcību. Viņš mūs atpestī ne no pasaules, bet caur pasauli, lai pasaule būtu caur Viņu atpestīta (Sal. Jņ 3,17).

Dārgie brāļi un māsas, lai arī kur jūs būtu, lai pie jums nonāk šī prieka un cerības vēsts: Dievs tapa cilvēks caur Jēzu Kristu, piedzima no Jaunavas Marijas un no jauna dzimst Baznīcā. Viņš visiem nes Tēva mīlestību. Viņš ir pasaules Pestītājs! Nebaidieties, atveriet sirdis, pieņemiet Viņu, lai Viņa mīlestības un miera valstība visiem kļūtu par kopīgo mantojumu. Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!

sk/RV