Benedikts XVI sveic Romas kūrijas darbiniekus Ziemassvētkos
Vatikānā Benedikts XVI tikās ar Romas kūrijas darbiniekiem. Pāvestu apsveica Kardinālu
kolēģijas dekāns kardināls Andželo Sodano. Pateicās par rūpēm un sniegto ieguldījumu
miera veicināšanā pasaulē, sevišķi Svētajā Zemē un Libānā. Garajā uzrunā Benedikts
XVI pauda prieku par iespēju tikties ar saviem līdzstrādniekiem un personīgi apsveikt
visus Kristus dzimšanas svētkos.
Pāvests uzsvēra, ka gads, kas tuvojas noslēgumam,
mūsu atmiņā paliks kā daudzu karu un konfliktu laiks. Runa ir par dramatisko situāciju
Svētajā Zemē un tās kaimiņvalstīs, Āfrikā. Šodien pasauli apdraud arī naida uzsliesmojumi
starp kultūrām un reliģijām. Miers ir viens no vislielākajiem izaicinājumiem cilvēces
vēsturē. Svētais tēvs atgādināja, ka mieru nevar panākt bez izlīgšanas ar Dievu, bez
harmonijas starp debesīm un zemi. Dievs ir miera avots.
Tieši šie vārdi bija
pāvesta šogad veikto četru apustulisko ceļojumu vadmotīvs. Benedikts XVI vispirms
apmeklēja Poliju – sava priekšgājēja Jāņa Pāvila II dzimto zemi. „Tā bija mana pateicība
par viņa kalpošanu Baznīcai un pasaulei. Viņš mums atstāja nesatricināmas ticības
spožu piemēru. Totus tuus. Viņš pilnībā sevi ziedoja Dievam, Kristus Mātei un Baznīcai.
Polijā pats savām acīm varēju vērot tautas dziļo ticību. Vizīte Polijā man bija ticības
svētki” – teica pāvests.
Viņš runāja arī par Aušvicas-Birkenavas koncetrācijas
nometnes apmeklējumu. Šajā vietā tika mēģināts iznīcināt ebreju tautu un izdzēst Dievu
cilvēku dvēselēs. Neaizmirstams brīdis bija, kad lūgšanas laikā parādījās varavīksne.
Tā bija kā atbilde mūsu šaubām. Laulības un ģimenes loma mūsdienu sabiedrībā bija
pāvesta vizītes Spānijā temats. Piedaloties pasaules ģimeņu saietā, pāvests neslēpa,
ka šodien daudzas ģimenes pārdzīvo dziļu krīzi. Eiropa šodien izskatās nogurusi. Kāpēc
tā ir? – jautāja pāvests.
Katram bērnam ir nepieciešama mīlestības pilna uzmanība.
Tai savukārt ir vajadzīgs laiks. Tieši laika trūkums ir viena no lielākajām problēmām,
kas rada krīzi. Mēs nespējam izmantot savu laiku un nespējam to dāvāt citiem. Esam
pazaudējuši spēju lietderīgi izmantot brīvību, kas ir privilēģija un pienākums. Mūsdienu
cilvēks jūtas nedrošs par savu nākotni. Šī nedrošība un vēlme dzīvot tikai sev ir
viens no iemesliem, kāpēc daudzi laulātie atsakās no bērniem. Ne mazāk svarīga problēma
ir arī viena dzimuma cilvēku savienība. „Ceļojums uz Valensiju man bija kā meklējums,
ko nozīmē būt cilvēkam” – atzina Benedikts XVI.
Neaizmirstams ceļojums bija
arī uz Bavārijas pilsētām: Minheni, Altetingu, Rēgensburgu, Frīzingu. Arī šī ceļojuma
vadmotīvs bija Dievs. Baznīcai ir jārunā ne tikai par sociāliem jautājumiem. Tās galvenais
uzdevums ir sludināt Jēzu Kristu. Šodien Rietumu pasaulē mazinās Dieva apziņa, Viņš
tiek aizmirsts un izstumts no cilvēka dzīves. Daudzi dzīvo tā it kā Dieva nebūtu.
Šī problēma vērojama arī Vācijā, kur iedzīvotāju lielākā daļa nav kristīti. Viņi uzskata,
ka kristietība un ticība Dievam pieder pagātnei.
Bavārijā pāvests runāja par
priesterības nozīmi. Pāvils vēstulē Timotejam atgādina, ka priesteris ir „Dieva cilvēks”.
Priestera pienākums ir liecināt par Dievu. To viņš spēj vienīgi tad, kad pats dzīvo
ar Dievu un Dievā. Benedikts XVI norādīja uz celibātu. Skaidroja, ka celibāts nekādā
ziņā nav ieslēgšanās sevī, atsacīšanās no mīlestības, bet gan dziļas ticības liecība.
Ticība Dievam kļūst par konkrētu dzīves veidu, kas Dievā iegūst savu patieso jēgu.
Šī
ceļojuma otrs temats bija ekumēniskais dialogs. Tas ir visu kristiešu kopīgs uzdevums.
Pāvests pauda prieku par iespēju tikties ar pareizticīgajiem un protestantiem. Viņš
pieminēja arī savu uzrunu Rēgensburgas universitātē, kas bija veltīta dialogam starp
ticību un saprātu. Sekularizēta domāšana nevar būt patiesā dialogā ar reliģiju. Ja
saprāts ir aizvērts Dievam, tad tas var novest līdz kultūras vērtību atmešanai.
„Nesen
veiktais ceļojums uz Turciju bija iespēja publiski apliecināt savu cieņu islāma reliģijai”
– teica pāvests. Viņš vēlreiz pateicās Turcijas valdībai par sirsnību un viesmīlību
savas vizītes laikā. Pāvests pauda cerību, ka dialogs starp kristiešiem un musulmaņiem
arī turpmāk balstīties uz tādām vērtībam kā personas cieņa un brīvība, īpaši reliģijas
brīvība. Arī tikšanās ar Konstantinopoles patriarhu Bartolomeju I un kopīgi parakstītā
deklarācija ir nozīmīgs solis ceļā uz kristiešu vienotību. “Lai miera griba uzvar
neprāta radīto vardarbību. Lūgsim Kungu, lai Viņš atjauno mūsu sirdis. Priecīgus Kristus
dzimšanas svētkus un laimīgu Jauno Gadu!” – vēlēja Benedikts XVI.