Lajisma jēdziens agrāk un šodien. Pāvesta uzruna Itālijas katoļu juristiem

Sestdien pāvests tikās ar Itālijas katoļu juristu apvienības locekļiem, kas šais dienās piedalās kongresā par tematu „Lajisms un laicisms”. Lai saprastu patieso lajisma nozīmi un tā mūsdienu interpretācijas, pāvests tikšanās reizē aicināja atskatīties uz šī jēdziena vēsturisko attīstību. Terminu „lajisms” sāka lietot tālā kristietības senatnē, lai apzīmētu vienkāršu Kristum ticīgo, kas nepieder ne pie Baznīcas klēra, ne reliģiskajiem institūtiem. Viduslaikos lajisms ieguva opozīcijas nozīmi starp civilo varu un ekleziālo hierarhiju, bet mūsdienās lajisms ir pārvērties par laicismu, līdz ar to nozīmējot reliģijas un tās simbolu izslēgšanu no sabiedriskās dzīves, novirzot tos vienīgi pie privātās sfēras un individuālās apziņas. “Tādējādi ir noticis, ka sākotnējais lajisma termins ir ieguvis ideoloģisku nozīmi, kas ir pilnīgi pretēja agrākajai šī termina nozīmei,” teica pāvests.

Šodien ar vārdu „laicisms” tiek saprasta reliģijas izlēgšana no dažādām sociālās dzīves jomām un Baznīcas atdalīšana no valsts. Baznīcai, līdz ar to, tiek atņemta iespēja iejaukties jautājumos, kas saistīti ar pilsoņu dzīvi un izturēšanos. Laicisms bieži vien liek izslēgt arī reliģiskos simbolus no sabiedriskajām iestādēm, tādām kā skolas, dažādi ofisi, tribunāli, slimnīcas, cietumi utt.

Šodien tiek runāts arī par laicisko domu, laicisko morāli, laicisko zinātni, laicisko politiku. Šeit parādās a-reliģiska, jeb no reliģijas šķirta dzīves, domas un morāles vīzija. Tā ir vīzija, kurā nav vietas Dievam, Noslēpumam, kas pārspēj prātu, morālajam likumam ar absolūtu vērtību, kas tomēr paliek spēkā katrā laikā un katrā situācijā. „Vienīgi tad, ja to apzinās, ir iespējams izmērīt to problēmu smagumu, kas slēpjas zem termina „laicisms”, un kas ir kļuvis gandrīz par emblemātisku postmodernisma, jo īpaši – mūsdienu demokrātijas apzīmējumu,” teica Benedikts XVI.

Svētais tēvs norādīja, ka tāpēc, visu ticīgo, jo īpaši Kristum ticīgo uzdevums ir sniegt ieguldījumu tāda laju jēdziena attīstībā, kas, no vienas puses, atzīst vietu, kas Dievam un Viņa morālajam likumam, Kristum un Viņa Baznīcai pieder cilvēka dzīvē, lai tā būtu individuāla, vai sociāla, bet no otras puses – atzīst un respektē „šīszemes lietu likumīgo autonomiju”, ar šo izteicienu saprotot, ka „radītajām lietām un sabiedrībai ir savi likumi, kas cilvēkam ir pakāpeniski jāatklāj un jāīsteno praksē” (Gaudium et spes, 36).

Šis Vatikāna II koncila apgalvojums veido doktrinālo pamatu tam „veselīgajam lajismam”, kas ietver sevī efektīvo šīszemes realitāšu autonomiju nevis no morālās kārtības, bet no ekleziālās sfēras. Tāpēc Baznīca nevar būt noteicēja tam, kādu politisko un sociālo kārtību izvēlēties. Tas ir jānosaka tautai.

No otras puses, „veselīgs lajisms” nozīmē arī to, ka valsts neuzskata reliģiju par vienkāršu individuālu sentimentu, kas attiecas vienīgi uz privāto sfēru. Tieši pretēji, reliģija, kas ir organizēta arī redzamās struktūrās, kā to var vērot Baznīcā, ir jāatzīst kā sabiedriska kopienas klātbūtne. Tas nozīmē, ka ikvienai reliģiskajai konfesijai (ja tā, protams, nav pretrunā ar morālo kārtību un nekaitē sabiedriskajai kārtībai), ir jāgarantē brīva kulta darbība, ieskaitot garīgās, kultūras, izglītības un karitatīvās ticīgo aktivitātes.

Bez tam, veselīgs lajisms nenozīmē, ka kristīgajai kopienai un tās likumīgajiem pārstāvjiem var liegt tiesības izteikties par morāles problēmām. Šeit runa nav par to, ka Baznīca iejaucas likumdošanā, kas ir vienīgi valsts kompetencē, bet gan par to, ka tā apliecina un aizstāv vērtības, kas piešķir jēgu cilvēka personas dzīvei. Šīs vērtības ir ne tikai kristīgas, bet arī cilvēciskas, un tāpēc Baznīca nevar palikt vienaldzīga, bet tai ir pienākums neatlaidīgi sludināt patiesību par cilvēku un viņa galējo likteni.

Uzrunājot juristus, pāvests teica, ka šobrīd dzīvojam vēl nebijuša progresa laikmetā, ko cilvēce ir sasniegusi tiesību, kultūras, komunikāciju, zinātnes un tehnoloģijas jomās. Diemžēl, šai pašā laikā daži cilvēki cenšas izslēgt Dievu no visām dzīves jomām, stādot Viņu priekšā kā cilvēka antagonistu. Savu uzrunu Benedikts XVI noslēdza ar vārdiem: „Mums, kristiešiem, ir jāpierāda, ka Dievs ir mīlestība un ka Viņš vēlas visu cilvēku labklājību un laimi. Mūsu uzdevums ir likt saprast, ka Viņa dotā morālā likuma mērķis ir nevis apspiest, bet atbrīvot cilvēku no ļaunuma. Ir jāpierāda, ka bez Dieva cilvēks ir pazudis un ka reliģijas izslēgšana no sociālās dzīves, it īpaši, kristietības atstumšana, apdraud cilvēciskās sadzīves pamatus. Šie pamati, pirmkārt, ir morālas kārtības, un tikai tad – sociālas un politiskas kārtības pamati.”

iš