Ieskats seno pilsētu Smirnas un Efezas vēsturē

Trešdien pāvests apmeklēja Smirnas un Efezas pilsētas. Senā Smirna, tagad saukta par Izmiru, bija pazīstama jau trīs gadu tūkstošus pirms Kristus, kad šeit tika reģistrētas pirmās apmetnes. Šo aglomerātu pakļāva hetu impērija. X gadsimtā pirms Kristus šeit apmetās ieceļotāji no Lesbo salas, bet IX gadsimtā to okupēja jonieši. Savukārt, 334. gadā Smirnu iekaroja Maķedonijas Aleksandrs, vēlāk – turki seldžuki. 23. gadā (joprojām pirms Kristus) Smirnu iekaroja romieši.

178. gadā seno pilsētu izpostīja zemestrīce, pēc kuras to atjaunoja Marks Aurēlijs. Imperatora Konstantīna laikā Smirna kļuva par bīskapa sēdekli. Vēlāk, ienākot arābiem, tajā iestājās pagrimums. 1076. gadā, sagraujot bizantiešus, Smirnu ieņēma turki, līdz 1204. gadā tā atkal nonāca bizantiešu rokās. Nepilnus sešdesmit gadus vēlāk Smirnu pārņēma dženovieši, no 1320. līdz 1402. gadam tajā saimniekoja Rodas bruņinieki, līdz tā nonāca turku otomaņu rokās, kuri valdīja vairāk nekā piecus gadsimtus.

Pēdējā Smirnas izpostīšana notika turku-grieķu karā 1922. gadā, kad grieķu karaspēks atstāja degošo pilsētu Mustafas Kemala Atatjurka ziņā. Smirna, saskaņā ar tradīciju, ir dzejnieka Homēra dzimtā pilsēta.

Šodien Smirnā, jeb Izmirā dzīvo ap 3 miljoni iedzīvotāju. Tā ir trešā lielākā Turcijas pilsēta un provinces galvaspilsēta. Izmirā ir nozīmīga osta, tajā noris intensīva industriālā darbība, tai skaitā naftas pārstrāde. Pilsēta atrodas gleznainā vietā – jūras līcī, ko ieskauj vairāki kalni.

29. novembrī pāvests Benedikts XVI apmeklēja arī Efezu. Tāpat kā Smirna, tā ir sena pilsēta un atrodas jūras līča krastos. Efeza ir viena no vispazīstamākajām Vidusjūras arheoloģiskajām pilsētām. Cilvēki to sāka apdzīvot vairāk nekā tūkstoš gadu pirms Kristus. Tie bija ieceļotāji no Atēnām. Efeza spēja saglabāt savu autonomiju gan no Atēnām, gan no Spartas, bet 334. gadā tā nokļuva Maķedonijas Aleksandra pakļautībā.

129. gadā Efeza nonāca Romas impērijas sastāvā un kļuva par Āzijas provinces politisko, tirdzniecības un intelektuālo centru. Šeit atradās ievērojama filozofijas skola un nozīmīgā Celsa bibliotēka. 263. gadā pilsētu izpostīja gotu iekarotāji, bet vēlāk tā nokļuva bizantiešu varā. 655. gadā Efezu izpostīja arābi, bet 1308. gadā pilsētu, tās sīvās pretestības dēļ, gandrīz no zemes virsas noslaucīja otomaņi. Efezai bija sava osta, tajā atradās Artemīdas templis, kas tika uzskatīts par vienu no senās pasaules septiņiem brīnumiem. Šodien pilsētā joprojām notiek arheoloģiskie izrakumi un tās vēsturiskie pieminekļi tiek rūpīgi glabāti.

Efeza bija arī viens no dzimstošās kristietības centriem. Kā liecina Apustuļu darbi (19,10), tās kopiena ievērojami atvieglināja visu Mazāzijas provinces iedzīvotāju evaņģelizāciju. Pilsētā tika izdoti vairāki Jaunās Derības Raksti, tai skaitā svētā Pāvila vēstules. Apustulis Pāvils šeit pavadīja trīs gadus.

Efeza bija Septiņu Baznīcu, par kurām svētais Jānis runā Apokalipses grāmatā, garīgais centrs. Šīs Septiņas Baznīcas, jeb kristiešu kopienas ir Efeza, Filadelfija, Laodiķeja, Pergamo, Sardi, Smirna un Tiatara. Taču vislielāko prestižu Efezai piešķir Jaunavas Marijas, svētā evaņģēlista Jāņa, svētā Pāvila, svētās Marijas Magdalēnas, svētā Timoteja (apustuļa Pāvila mācekļa un drauga), svētā Maksima, svētā Marcela, svētā Lācara Stilīta, svētā Teosterikta un citu čertrdesmit mocekļu klātbūtne. Evaņgēlista Jāņa dzīve un nāve Efezā iedvesmoja lielas bazilikas celtniecību. Tā notika pēc imperatora Justiniāna pavēles un turpmāk piesaistīja daudzus jo daudzus svētceļniekus.

Visbeidzot, Efeza ir pazīstama kā Baznīcas koncila pilsēta. Koncils šeit notika 431. gadā un tajā tika pasludināta Jaunavas Marijas dievišķā mātišķība. Bijušais apustuliskais delegāts Grieķijā un Turcijā (1934-1944) Andželo Ronkalli, tūlīt pēc ievēlēšanas par pāvestu, lika iedegt sveci Efezas Jaunavas Marijas kapelā, kas ir pazīstama ar nosaukumu „Marijas nams”. Jānis XXIII to lika iedegt arī sākoties Vatikāna II koncilam. Svece palika degot visu koncila laiku. Arī svētīgā pāvesta nāves brīdī tā tika iededzināta no jauna.

„Marijas nams”, turciski Meryem Ana Evi, atrodas četrus kilometrus no Efezas. Tas tika atklāts arheoloģiskajos izrakumos 1891. gada 29. jūlijā. Izrakumi tika veikti pēc Izmiras lācaristu tēvu rīkojuma, pēc tam, kad vācu vizionāre Anna Katrīna Emmerika (1774-1824) pieredzēja atklāsmi, kurā šī vieta tika norādīta kā Jaunavas Marijas aizmigšanas vieta. Nelielais namiņš Egejas jūras krastā tika uzbūvēts I kristietības gadsimtā. Vēlāk, viduslaikos, tas kalpoja par eremītu apmetni.

Šodien „Marijas namā” skatāmas daudzas piemiņas zīmes. Gleznotājs Ratislas Loukins 1978. gadā uzgleznoja Marijas ikonu. Izmiras prefekts ir vēlējies, lai šeit tiktu lasīti Korāna izvilkumi, kuros Marija tiek godināta kā „vienīgā sieviete, ko nav skāris dēmons”. Šeit tiek lasīti arī citi Korāna izvilkumi par Mariju – Meryem (3:35-47; 5:75-116; 19:16-34; 21:91; 23:50; 66:12).

Efezas pilsētā un tās ārpusē ir ap trīsdesmit baznīcu un svētnīcu, kas ir veltītas Jaunavai Marijai. Tiesa, nav konkrētu arheoloģisku pierādījumu, ka Marija būtu dzīvojusi Efezā, izņemot I gadsimta liecību, kurā viņa šeit būtu uzturējusies kopā ar evaņģēlistu Jāni. Tāpat pastāv arī XIII gadsimta sīriešu liecība. Tomēr, „Marijas nama” svētnīca ir kļuvusi par pasaulē vienreizēju mariāniskā kulta centru. Ne tikai kristieši, bet arī musulmaņi šeit nāk pagodināt Meryem Ana – Mariju Māti, pirms tie dodas svētceļojumā uz netālo Isa Bey mošeju, kas ir nozīmīga musulmaņu svētnīca. Pie „Marijas nama” dzīvo un to aprūpē klauzūras māsas, kas pieder Bezvainīgās Mazo māsu kongregācijai.

iš