Vatikānā notiek konference par slimnieku pastorālo aprūpi
No 23. līdz 25. novembrim Vatikānā norisinās pontifikālās slimnieku aprūpes padomes
rīkotā starptautiska konference par tematu „Lipīgu infekcijas slimību ārstēšanas pastorālie
aspekti”. Tajā par aktuālajiem veselības aprūpes jautājumiem diskutē zinātnieki, teologi,
ārsti, slimnīcu kapelāni un sociālie darbinieki. Kardināls Havjērs Lozano Barragans
atgādināja, ka Baznīca vienmēr rūpējas par cilvēkiem, kuri inficējušies ar dažādām
lipīgām slimībām.
Visā pasaulē cilvēkiem, kuri inficējušies ar Ebola, SARS,
HIV vai puntu gripas vīrusu, tiek sniegta ne tikai medicīniskā, bet arī garīgā palīdzība.
Daudzās diecēzēs ir izveidoti speciāli centri, kuros garīgo atbalstu var saņemt gan
slimnieki, gan viņu tuvinieki – teica Vatikāna „veselības ministrs”. Ko šodien nozīmē
infekcijas slimības? Kādi ir pastorāla darba galvenie virzieni šo slimnieku aprūpē?
Tie ir tikai daži jautājumi par kuriem diskutē konferences dalībnieki.
Šodien
ir nepieciešama audzināšana ticībā, jo tikai tās gaismā spējam raudzīties uz slimnieku
un viņa smago slimību. 24. novembrī Benedikts XVI audiencē pieņēma starptautiskās
konferences dalībniekus. Pāvests uzsvēra, ka arī šodien cilvēci apdraud tādas slimības
kā spitalība, mēris, tuberkoloze, AIDS. Tās rada ciešanas un bailes. Neraugoties uz
zinātnes un tehnikas progresu, medicīnas tehnoloģijas attīstību un sociālo politiku,
joprojām daudzi cilvēki mirst no šīm slimībām.
Tādēļ ir jāmeklē līdzekļi un
veidi, lai tās uzveiktu. Jācenšas uzlabot cilvēku dzīves apstākļus. Pasaulē pastavošā
ekonomiskā nevienlīdzība ir viens no epidēmiju izplatīšanās iemesliem. Pāvests atgādināja,
ka katra kristieša pienākums ir būt blakus slimniekam. Kristus dziedināja spitalīgos,
pieskaroties tiem. Arī svētais Francisks no Asīzes noskūpstīja spitalīgā roku. Svētīgais
Damians Veusters dzīvoja spitalīgo vidū un rūpējās par tiem. Arī Māte Terēze no Kalkutas
ir skaists tuvākmīlestības piemērs.
Svētais tēvs uzsvēra, ka šodien ir nepieciešama
kultūras evaņģelizācija. Sabiedrības vienaldzīgā attieksme un aizspriedumi kavē lipīgu
slimību upuru efektīvu ārstēšanu. Šī attieksme nostiprinās arī masu mediju iespaidā.
Cilvēki aicināti rūpēties tikai par savu fizisko skaistumu, veselību un bioloģisko
vitalitāti. Šī bīstamā kultūras tendence mudina mūs nolikt sevi centrā, ieslēgties
savā mazajā pasaulītē, izvairīties no palīdzības sniegšanas citiem.
Apustuliskajā
pamudinājumā Salvifici doloris Jānis Pāvils II raksta, ka tieši ciešanas nereti
palīdz „atbrīvot cilvēka sirdī ieslēgto mīlestību, kas ir nesavtīga dāvana citu labā,
īpaši slimnieku labā”. Slimniekiem ir nepieciešama mūsu mīlestība un tuvums. Baznīca
palīdz ciešanas pārvērst par žēlastību sev un citiem caur līdzdalību Kristus ciešanu
noslēpumā. Pāvests uzsvēra, ka svarīga nozīme ir dažādu publisko institūciju sadarbībai.
Tiešs uzdevums darboties taisnīgas sabiedriskās kārtības labā ir ticīgajiem lajiem.
Viņi ir aicināti uz personisku līdzdalību publiskajā dzīvē – citējot savu enciklu
Deus caritas est, teica Benedikts XVI.